Tīru sirdi • IR.lv

Tīru sirdi

6
Valdis Atāls. Foto — Jānis Pipars
Anda Burve-Rozīte

Dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls (68) izdevis autobiogrāfisku grāmatu Elles debesis, kurā vēsta par čekā un padomju lēģerī pavadīto laiku

Tas bija 1978. gada 7. jūnijs, skaista un saulaina diena, kad 27 gadus veco cēsnieku Valdi Atālu Drošības komitejas vīri iesēdināja melnā bobikā un veda uz Rīgu. Pa ceļam Cēsu VDK lielie priekšnieki Pētersons un Kronbergs klusēja. Līdz beidzot Kronbergs ierunājās: «Ja tu laikus būtu atnācis pie mums, kā to izdarīja Arvīds, nebūtu iekūlies tādā pasākumā.» Kopā ar Arvīdu Ulmi, Haraldu Sīmani un vēl kādu paziņu Vitāliju viņi bija atjaunojuši Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torni. Puišus novēroja, jo darbs ritēja ar reliģiju saistītā institūcijā. Par to kādā reizē, iedzerot kafejnīcā, Atāls bija pasūdzējies paziņām. Kā vēlāk izrādījās, paziņas bija izveidojuši nacionālās pretošanās kustību un nodomājuši spridzināt dzelzceļu, nolaupīt kompartijas pirmo sekretāru Augustu Vosu. VDK sasaistīja Atālu ar viņiem kā līdzzinātāju. Viņa krimināllietu izmeklēja 17 izmeklētāju. Inkriminēja līdzdalību bandītismā.

Tā sākās Atāla garais ceļš pa komunistiskā režīma cietumiem. Viņam piesprieda piecus gadus stingrā režīma kolonijā. Nosūtīja uz lēģeri Baltais lācis Labitnangos Krievijā, netālu no Ziemeļu ledus okeāna. Cēsīs palika jaunā sieva Ivonna, paklusām lasītā aizliegtā literatūra un radošie plāni.

Atāls grāmatā ar dokumentālu precizitāti apraksta lēģera ikdienu. Tā cilvēkus padarīja par zvēriem, tikai stiprākajiem atvēlot nesalūzušiem izturēt. Lūk, kāda aina: «Atvērās kluba durvis, un līdz ar tvaika mutuļiem telpā iegāzās pieci apsargi, bruņoti ar stekiem. Ārpusē prožektoru gaismā pavīdēja vai pussimts. Vairāki bija ar sargsuņiem, kas nikni rāvas pie darba. (..) Izgāju pēdējais. Visa kluba priekša bija pilna ar puskailiem, salīkušiem, sasistiem un vaidošiem ieslodzītajiem, kas meklēja savas izmētātās drēbes. Zeki, kas bija izglābušies no linčošanas, palīdzēja tās savākt un uzvilkt cietušajiem. Pusstundu salā pabijušie un sasistie bija tik bezpalīdzīgi, ka daži vairs nespēja paši apģērbties. Laukā bija mīnus trīsdesmit viens grāds. Divi upuri ar saplosītiem ķermeņiem, no kuriem apkārt krāsojās sniegs, bezsamaņā gulēja. Palīdzību tiem nesniedza neviens. Sitēju komanda, kūpoša no sakarsuma, valdot satracinātos suņus, organizētā ierindā pameta laukumu. Gribējās ātrāk prom no šīs asinīm iekrāsotās vietas. Gāju, nejūtot ne aukstumu, ne savas kājas. Mani vajāja dīvaina vainas izjūta par to, ka esmu palicis neskarts.»

Pēc soda izciešanas atgiezies Latvijā, Atāls saskārās ar darba, arī draugu problēmu — no viņa vairījās. Cilvēkus atturēja bailes pašiem nokļūt nevēlamo, čekas uzmanīto lokā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu