Leģendāro Dzelteno pastnieku līderis Ingus Baušķenieks atkal kāpj uz skatuves un stāsta, kā tas bija laikos, kad grupas mūziku cilvēki pazina tikai no ierakstiem
Tie bija pagājušā gadsimta 70. gadi, kad puikas no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas Viesturs Slava un Ingus Baušķenieks, vēlāk arī Zigmunds Streiķis un Ilgvars Rišķis, sanāca kopā, lai uzspēlētu. Sākumā tikai populāru ārzemju grupu kaverversijas, ko bija saklausījušies ierakstos, — caur dzelzs priekškaru tie dozēti nokļuva šaipusē. Rietumu mūzikā tolaik kļuva populārs New wave — franču kino Jaunā viļņa ietekmētais mūzikas virziens. To raksturoja elektroniskās mūzikas, disko un 60. gados populārās modu subkultūras sajaukums, kā arī eksperimentāla pieeja skaņradei. Par šī virziena pionieriem Latvijā un visā Padomju Savienībā kļuva četri minētie jaunieši, kuri 1979. gadā izveidoja grupu Dzeltenie pastnieki. Postmodernie dziesmu vārdi, savdabīgā mūzika varai šķita nepieņemama — dziesmas svītroja no izdošanai paredzēto darbu saraksta, liedza uzstāties. Vairākus gadus klausītāji grupu zināja tikai pēc ierakstiem. Vēlāk viņu popularitāte auga, 80. gados tapušos albumus, sākot ar Bolderājas dzelzceļu, augstu novērtēja padomju mūzikas kritikas kulta figūra Artēmijs Troickis.
Šovasar mūzikas gardēžiem Dzeltenie pastnieki uzspēlēs atkal — 10. augustā viņus varēs dzirdēt Liepājā. Intervijā Baušķenieks, kurš aizvien sacer mūziku un izveidojis arī skaņu ierakstu izdevniecību, stāsta, kā tapa leģendārās grupas mūzika, ko domā par šodienas mūziku un dzīvi un kāpēc aiz dzelzs priekškara vairs nekad negribētu atgriezties. Uz interviju viņš mani uzaicinājis savās mājās, kur lielāko istabu atvēlējis darbam. Kā dievs iesēžas analogās skaņu ierakstu sistēmas ierīču grēdas vidū, vienā rokā turot kafijas tasi, otrā cigareti.
Šī gada nogalē vai nākamā gada pašā sākumā Dzeltenie pastnieki iecerējuši izdot jaunu plati Nepieklājīgā meitene, kas būs pieejama arī mūzikas vietnē Bandcamp.
Vai ir bijis tā, ka nevari radīt darbu, kas skan tavā galvā, jo tehniski kaut ko tik savdabīgu un sarežģītu nav iespējams realizēt, un tas paliek gara pasaulē?
Ir citādi. Pirmkārt, no kurienes tad skan tas, kas skan manā galvā? Vairāk vai mazāk kaut kur dzirdētais. Tas, kas ienāk prātā, parasti ir visai triviāls. Tad es uzprogrammēju, lai skan, un tas pats sāk teikt man priekšā, kā varētu skanēt. Spiežu pa taustiņiem: ā, te tā un te tā!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.