Aizraujošs amerikāņu rakstnieces romāns, kura notikumus atklāt nedrīkst, bet kas atstāj spēcīgu pēcgaršu
Džesikas Nollas romāns Laimīgā meitene ir šausmīga grāmata. Tas ir kompliments! Jo tās ir šausmas, kas izraisa domāšanu.
Šausmīgo grāmatu metu pret sienu vairākas reizes. Pirmoreiz aiz dusmām par garajiem zīmolu drēbīšu aprakstiem un vēl visādu smalku lietu pieminēšanu īpaši smalkajā smalkās dāmas dzīvesveidā, kas man kā īstenai proletariāta atvasei, kas apēd maizes kukuli, to sagriežot nevienādās šķēlēs, izraisa ne tikai drūmu vīpsnu, bet arī vēlmi paņemt karogu un taisīt revolūciju. Bet esmu par slinku revolūcijai. Tāpēc feisbukā nolaikoju pāris ierakstus par zero waste nepieciešamību un andeles mandeles sabiedrisko noderību un ķēros pie grāmatas vēlreiz.
Un atkal metu pret sienu. Maigāk. Jo biju satriekta par stāsta pagriezienu uz tumšo pusi. Man kā padomju laika bērnam tas, ka tādas šausmas varētu notikt skolā, pat ļaunākajos murgos nerādījās. Padomju bērniem jau murgu vispār nebija, jo par mums vienmēr modri rūpējās tēvocis Ļeņins, sagādājot bezmaksas izglītību un medicīnu. Ja nebūtu novākti visi ļeņinekļi, tie tagad varētu ar akmens pirkstu rādīt uz Amerikas pusi un teikt: tā, lūk, ir pie tiem kapitālistiem.
Trešo reizi noliku ar sajūtu — nu ir par daudz, mazliet jāievelk elpa. Jānoregulē elpošana, lai varētu tikt līdz laimīgajam finālam. Ja tas būs laimīgs…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.