Par pilsoņiem, kas ceļ • IR.lv

Par pilsoņiem, kas ceļ

Aktieru ansamblis tehniski spēlē nevainojami, lai arī apjomu un dziļumu tēliem nepiešķir. Foto — Kristaps Kalns
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Nacionālā teātra izrāde Man 30 gadu — mūzikls par būvniecību. Un mazliet par mīlu

Šīs sezonas Nacionālā teātra repertuāra smagsvars Man 30 gadu ir jubilejas iestudējums — lugas autoram, vienam no 20. gs. nozīmīgākajiem latviešu režisoriem un dramaturgiem Pēterim Pētersonam šogad paliktu deviņdesmit pieci. Savulaik — 1962. gadā — darbs ar panākumiem pirmizrādīts tieši Nacionālajā, tobrīd Drāmas, teātrī, un par lugas galveno varoni Rozi aktrises Veltas Līnes atveidojumā kā par nepārspējamu dailes etalonu pielūdzēji sajūsminās vēl aizvien.

Luga stāsta par otro pēckara desmitgadi, kad visu veidu celtniecība (no tiltiem līdz jaunajam padomju cilvēkam un komunistiskajai nākotnei) traucas uz priekšu ātrvilciena tempos. Roze līdz šim dzīvojusi nepareizi — nav strādājusi, nav klausījusi kolektīvu. Nu, pārkāpusi trīsdesmitgades slieksni, viņa stāv krustcelēs — grimt vai izpeldēt, atgriezties pie savas bijušās mīlestības Kaspara, kas viņu joprojām grib vest uz pareizā ceļa, vai turēties pie jaunā iemīļotā — komponista Tora, kurš gluži nepedagoģiski pieņem viņu tādu, kāda Roze ir. Pētersona atbilde savulaik bija skaidra — personiskais ir mazsvarīgāks par sabiedrisko, Rozei vajag pāraugt. Savukārt pēc 40 gadiem, veroties 21. gs. aktieros un klausoties, kā izrādē klavieres spēlē Raimonds Pauls, interesantākais ir jautājums — kas no tā visa izrādījusies paliekoša vērtība?

No 60. gadiem saglabājusies vērtība, bez šaubām, ir stils. Paula mūzika. Kleitu silueti, kurus izmantojot, kostīmu māksliniece Keita ļāvusi Nacionālā teātra dāmām sajusties kā krāšņām puķēm. 60. gadu lietišķās mākslas citāti scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā telpā — no Oktobra (tas ir, Akmens) tilta celtniecībai veltītas gleznas nokopētie celtņu metāla silueti, blokmāju stilizācijas un pat nepārspējami asprātīgā saule, kas «uzlec» otrajā cēlienā: it kā dzintara rotātas kokgriezuma kārbiņas vāka raksts megapalielinājumā.

60. gadi pašlaik ir modē, turklāt Latvijā tā ir vēsture, kuru atcerēties ir pat komfortabli — tā nesaistās ar politiku, bet sapni par jaunību, mūziku, mīlestību… Tāpēc režisores Ināras Sluckas teiktais, ka viņai gribējās radīt «savā vienkāršībā skaidru un patiesu darbu», droši vien uzrunās skatītājus. Un ne tikai tos, kas aiz smaida neko nemeklē, jo izrāde Pētersona lugu tiešām izvērtē no jauna.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu