Daudzdzīvokļu dzīves horeogrāfija • IR.lv

Daudzdzīvokļu dzīves horeogrāfija

Viestarts Gailītis, speciāli Ir

Iedzīvotāju paliek mazāk, viņu vidējais vecums pieaug, enerģija kļūst dārgāka un nami noveco, tāpēc būtu svarīgi ar skaidru skatienu palūkoties uz to, kādos mājokļos dzīvot mūsdienu Latvijas sabiedrībai, uzskata urbāniste Evelīna Ozola

Evelīna Ozola ir viena no četriem kuratoriem Latvijas ekspozīcijai Kopā un atsevišķi Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē, kas Itālijas pilsētā būs skatāma no 26. maija līdz 25. novembrim. Latvijas komandas ideja ir atspoguļot daudzdzīvokļu namu arhitektūru varas, dzīves apstākļu un vīziju krustcelēs.

Būdama viena no pazīstamākajām pilsētvides un dizaina diskursa dalībniecēm, sarunā, kas tapusi, intensīvi gatavojoties biennālei, Evelīna ir lietišķa un vienkārša. Netaupa atzinīgus vārdus citiem, vai tā būtu viņas komanda, vai bijušie kolēģi. Neapstrīdot, ka «estētiskā sajūta ir kaut kas, no kā arhitekti nemaz nevar izbēgt», viņu, šķiet, vairāk interesē demokrātiska dzīvestelpa, nevis smukas ēkas. 

Kā Latvijas ekspozīcijai ir izveidojusies tik profesionāli raiba komanda — tu pilsētplānotāja, arhitekts Matīss Groskaufmanis, scenogrāfe Anda Skrējāne un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa?
Domāju, ka mūs vieno tas, ka mūsu intereses sniedzas pāri katra profesijas robežām. Ar Matīsu esam reiz secinājuši, ka mūs neinteresē būt vienas jomas ekspertiem. Mūs interesē pārzināt dažādas jomas. Iespējams, tas ir izglītības dēļ, proti, abi esam mācījušies Delftas Tehniskajā universitātē, ar dažu gadu atšķirību, bet vienā un tajā pašā programmā — Dizains kā politika. Mūs iedresēja vienmēr skatīties viņpus arhitektūras un meklēt iemeslus, kāpēc tiek pieņemti noteikti lēmumi, kāpēc mājas izskatās tādas, kā izskatās, kāpēc notiek dažādas pilsētvides pārmaiņas. Tas savā veidā arhitektu «noliek pie vietas» kā mazu figūriņu lielā sistēmā. Mums vienmēr atgādināja, ka pilsētplānotājiem un arhitektiem jāapzinās sava pozīcija un rīcības sekas, it īpaši projektos, kuri top par publiskiem līdzekļiem. To var attiecināt arī uz šo ekspozīcijas projektu.

Kas bija pirmais — šis temats vai vēlme ar interesantu piedāvājumu pārstāvēt Latviju biennālē?
Par dalību biennālē sākām domāt jau pirms konkursa izsludināšanas. Sagadījās, ka visi bijām tādā savas darbības posmā, kad gribējās pamēģināt kādu lielāku un interesantāku projektu. Tēma nāca no tā, ka jau ilgāku laiku ir spēcīgi jūtama sabiedrības polarizācija — reizē dzīvojam kopā un atsevišķi. Sākām domāt par to, kā šis divējādais stāvoklis izpaužas arhitektūrā. Skatījāmies gan uz publiskām, gan uz izklaides telpām, gan uz privāto telpu un tad nonācām pie vienkārša secinājuma, ka daudzdzīvokļu nams ir «kopā un atsevišķi» modelis.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu