Uztrenējoties ātrai attēlu plūsmas skatīšanai, sākam zaudēt spēju nolasīt tēlaino informāciju, novērojis fotogrāfs Andrejs Grants. Viņa retrospekcijas albumu raksturo iedziļināšanās, tomēr meistars ar interesi reflektē arī par tādu laikmeta tendenci kā mirkļa selfiji
Vai atceraties, 80. gadu beigās daudzi pēkšņi sāka ap galvu nēsāt trikotāžas bantes? Ienākušas no Rietumiem, kur tolaik modē bija aerobika, tās patiesībā bija domātas tīri praktiskai funkcijai — lai sviedri nelīst acīs. Bet pie mums kā stila apliecinājums tika lietotas ikdienā. Pilnīgs pārpratums, amizanti — aizrautīgi stāsta fotogrāfs Andrejs Grants. Piemin terminu «kargo kults» — mazāk attīstītu sabiedrību aizraušanos ar «balto cilvēku» kultūras atribūtiem, kam nav organiskas saistības ar viņu sociālo vidi.
Var jau būt, ka šāda epizode sarunas sākumā nav tik nejauša. Mūsu tikšanās vietā, tehniskās jaunrades nama Annas 2 fotodarbnīcā, kuru Grants vada kopš 1980. gada, viss ir īsts. Pat vieglā fotoķimikāliju smarža, pazīstama tiem, kuru vecāki padomju laikos attīstīja bildes mājas laboratorijās. Grants nosmej, ka daļa ienācēju, gluži kā es, zīmīgi ievelkot gaisu nāsīs. Tad retoriski paziņojot: viņiem uz plaukta stāv kāds tā laikmeta rīks, piemēram, fotopalielinātājs. Bez jokiem, tam vienā dienā tiks noslaucīti putekļi!
Skolotājs, pie kura tagad mācīties nāk jau kādreizējo audzēkņu bērni, par laikmeta turbulencēm nestreso. «Liela daļa audzēkņu, kas šobrīd ir aktīvi, ar vienu kāju vēl ir analogajā ērā. Kas viņiem, es domāju, dod zināmu stabilitāti,» nosaka Grants.
Arī nesen apgāda Neputns izdoto melnbalto fotoalbumu Andrejs Grants meistars atklāja savu jau labi zināmo skolnieču Andas Magones, Lailas Halilovas un Rūtas Kalmukas analogo fotogrāfiju izstādē Pievienotā atmiņa Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.