Dokumentālistu uznāciens • IR.lv

Dokumentālistu uznāciens

Izcilai personībai — baletdejotājam Aleksejam Avečkinam — savu filmu Gribētos būt aplim ir veltījis režisors Roberts Rubīns. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

Latviešu kino stāstniecības zelta stunda

Bezprecedenta gadījums — šobrīd gandrīz trešdaļu no filmu piedāvājuma veido nacionālais kino. Šo tendenci lielā mērā ir iedarbinājusi simtgades filmu programma, taču repertuārā ne mazāk pamanāmi ir arī ārpus tās tapušie darbi. Uzplaukumu piedzīvojis latviešu dokumentālais kino: filmu veidotāji ir uzgājuši un līdz skatītājiem nogādājuši īstus tematiskus atradumus. Kopš marta beigām, kad pirmizrādi piedzīvoja klasiķa Ivara Selecka izcilais bērnības portretējums — filma Turpinājums —, kinoteātru repertuārā ir ieplūdusi intriģējošu un meistarīgi veidotu stāstu straume. Tā pārliecinoši atgādina, ka Latvija ir valsts ar bagātām dokumentālā kino tradīcijām un vērīgiem autoriem.

Pāri mākslas robežām

Sabiedrisko procesu un kritiskās domāšanas kontekstā ir būtiski, ka pašreiz skatāmo dokumentālo filmu tēmas sniedzas ārpus mākslas un kultūras robežām. Piemēram, režisora un kino teorētiķa Dāvja Sīmaņa (iepriekšējā Ir numurā sīkāk aplūkotais) darbs Mūris reflektē par ideoloģiskajām robežām, padomju mītiem un to mesto ēnu.

Savukārt žurnālista un jaunā režisora Kārļa Lesiņa dokumentālais stāsts Apgāztā mēness zīmē veido saistošu un daudzpusīgu Latvijas musulmaņu kopienas portretu. Vētījot pavedienus un iedziļinoties šīs slēgtās sabiedrības ikdienā un procesos, filmas komanda mēģina šķetināt islāmticīgo radikalizācijas iemeslus. Lai arī ne viscaur gludi, filma ir jauneklīgs un cilvēcisks skats uz neatsverami aktuālu tēmu, izceļot gaismā it kā paralēlu pasauli Latvijas šķietami nelielajā sabiedrībā.

Ģenialitātes traģēdija

Krasi atšķirīgi kamertoņi ir repertuāra «jaunpienācējām» — Kristīnes Želves veidotajai dokumentālajai filmai Mērijas ceļojums un Roberta Rubīna Gribētos būt aplim. Želves filma ir aizkustinošs vēstījums par Latvijas muzejvides leģendu Mēriju Grīnbergu. Viņa Otrā pasaules kara beigās altruistiski uzņēmās pavadīt un atgādāt atpakaļ valsts lielāko muzeju kolekcijas, kad tās no Latvijas izveda nacistiskās Vācijas armija. Balstīta Mērijas Grīnbergas mātes dienasgrāmatās, filma pastāsta ne tikai par neticamu pašupurēšanos augstāka labuma vārdā, bet arī uzskicē smeldzīgu zuduša laikmeta portretu un nesaudzīgi ataino padomju realitātes prozaisko absurdu. Filmas noskaņu veido prasmīgi inscenējumi, kuros atkrise Daiga Kažociņa delikāti nospēlē Mēriju Grīnbergu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu