Vērienīgā izstādē par godu valsts simtgadei 68 Latvijas muzeji apvienojas, lai meklētu atbildi uz jautājumu — kas ir Latvija? Izstādes saturisko vadību uzņēmies 31 gadu vecais vēsturnieks Toms Ķikuts
Pirmdiena. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja durvis apmeklētājiem ir slēgtas. Taču telpas nav tukšas un spocīgi klusas. Gluži pretēji — urbji dūc, un strādnieki rosās pa visu Brīvības bulvāra ēkas otro stāvu. Šeit tiek iekārtota grandioza Latvijas simtgadei veltīta izstāde, kas durvis apmeklētājiem vērs 4. maijā. Apkopojot dažādus priekšmetus no vairāk nekā sešdesmit Latvijas muzejiem, taps līdz šim vērienīgākais muzeju kopdarbs — izstāde Latvijas gadsimts.
Par izstādes saturu un izstādāmo priekšmetu izvēli ir atbildīgs Toms Ķikuts, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs. Jauns un enerģisks, tikai 2005. gadā iestājies vēsturniekos, bet desmit gadus vēlāk ieguvis doktora grādu. Saulaini dzeltenās biksēs un zilā bleizerā ar brūnām uzšuvēm elkoņos. Mūsu sarunu ik pa brīdim pārtrauc telefona zvans vai jautājums no darbiniekiem — kur likt atvestos krēslus, kādi eksponāti izstādāmi te vai tur —, viņš atšaudās uz jautājumiem zibenīgi. Izstādē darbi rit spraigi — darāmā vēl daudz. Gan telpas iekārtošanā, gan eksponātu izstādīšanā, tomēr, klīstot cauri melnajiem labirintiem, kuros izkārtotas izstādes sadaļas, Toms uzbur skaidru vīziju par to, ko apmeklētāji varēs aplūkot vērienīgajā izstādē, kas Nacionālajā vēstures muzejā būs apskatāma līdz 2021. gadam. Tajā gadā muzejam, kas kopš 2014. gada atrodas pagaidu mītnē Brīvības bulvārī 32, apsolīta atgriešanās īstajās mājās — atjaunotajā Rīgas pils vecajā daļā.
Šī nav sasniegumu parāde
«Cik blīva bija 20. gadsimta cilvēku pieredze — cik daudz viņi pieredzējuši!» izsaucas Toms Ķikuts. «Viens no akcentiem, ko gribam parādīt, — Latvijas vērtības nav kaut kas nemainīgs un statisks. Laikam ejot, mainās arī tas, kas ir svarīgi.» Izstādes mērķis ir rast atbildi uz jautājumu, kas ir Latvija, un «dažādos laikos atbildes bijušas atšķirīgas, bet summa no tā nemainās». «Tā ir mūsu kultūras identitāte, Latvija kā tēvzeme, pazīstamā ainava, Latvijas neatkarība, latviskums, tautiskums, tauta un etniskums — katrā no desmit izstādē izdalītajiem laika posmiem kāda no šīm vērtībām bijusi priekšplānā,» stāsta Toms. Mūsdienu cilvēks ir šīs dažādības summa.
Pēctecībai izstādes uzbūvē ir liela nozīme. Šī nav Latvijas simtgades sasniegumu parāde. «Cenšamies nevis aprakstīt laiku, bet atbildēt uz jautājumu — kā tas bija un ko tas ir nozīmējis pēc tam? Līdzās 30. gadu filmas Lāčplēsis plakātam vai divdesmito Es karā aiziedams būs arī 2009. gadā uzņemtās Bermontiādas plakāts, kas rāda, ka tradīcija Neatkarības karu uztvert kā mūsu varoņstāstu turpinās. Lietas, kas iet cauri laikam, ir tās, kas mūs interesēja, izstādi veidojot,» stāsta Toms.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.