Straume un purvs • IR.lv

Straume un purvs

Nellija Ločmele

Kāpēc Ieva Akuratere apraudājās, pirmoreiz plašai publikai Liepājas Dzintarā pirms 30 gadiem dziedot lūgšanu Manai tautai, kas vēlāk iekustināja visu Mežaparka estrādi… visu tautu? Tā bija sajūta, ka brīvības straume vairs nav apturama — kā upe, kas salauzusi ledus vāku. Bet ko Atmodas balss īpašniece jūt un dara tagad? Viņa nav iestrēgusi atmiņās un mundri iesaka katram: nešausminieties par vecumu!

Tikmēr dzejnieks Kārlis Vērdiņš meklē revolveri. Jā, tik pikts viņš kļūst ikreiz, kad, izdzirdot par «pasaules literatūru», saprot — Latvija tajā nav ierēķināta. (Vērdiņš doktorantūrā ASV studē salīdzinošo literatūrzinātni un zina, ko runā. Tomēr pilnai bildei minēšu, ka intervējam viņu Londonā, brīdi pirms dzejnieka uzstāšanās slavenajā grāmatu tirgū, kur šogad Baltija izpelnījās īpašu uzmanību mūsu valstu simtgades dēļ.) Kritikai par lielo impēriju kundzību pasaules kultūrtelpā Vērdiņš pievieno arī skarbu paškritiku — par tumsonīgumu mūsu akadēmiskajā un rakstniecības vidē, no kā beidzot jātiek vaļā. «Mēs nevaram būvēt kultūru, cerot uz trakiem ģēnijiem, kuri radīsies no nekurienes. Mērķtiecīgi jāvelk sevi ārā no purva aiz matiem, lai pierādītu, ka esam lielāki, nekā patiesībā esam.»

Kā no purva tikt atpakaļ dzīvā straumē? Labs jautājums simtgades svinību un Saeimas vēlēšanu gadā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu