Epidēmijas nebūs!

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktors Uldis Zariņš stāsta, kāpēc skandāls ar Limbažu novada bibliotēkām lasīšanu reģionos neiznīdēs

Noraizējušies bibliotekāri un nikni lasītāji — tāda bija aina šopavasar Limbažu novadā, kad pašvaldība lēma par septiņu bibliotēku darba laika saīsināšanu. Tika lēsts, ka tādējādi novada budžetā tiks ietaupīti 8500 eiro gadā. Līdzīgi lēmumi varētu būt kārdinoši arī citu novadu pašvaldībām, meklējot iespējas ietaupīt. Vai bažām ir pamats?

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktors Uldis Zariņš samulst, pavaicāts, vai pēdējos gados pabijis lauku bibliotēkās un var pastāstīt par atmosfēru. «Saku godīgi — neesmu bijis,» viņš ātri atbild. Izstāsta kolēģu iespaidus, kuri bibliotēkas apmeklē akreditācijas procesā. «Paveras pavisam cita aina, nekā skatoties no Rīgas perspektīvas.» Zariņš ir diplomātisks un atzīst, ka pašvaldības lēmumu var saprast. «Iedzīvotāju skaits samazinās, ienākumu pašvaldībām kļūst mazāk. Tās meklē veidus, kā saimniekot ekonomiskāk.»

Reizi gadā Nacionālā bibliotēka organizē tā saukto apaļo galdu Latvijas bibliotekāriem. Tiek lasīti referāti, notiek diskusijas. Šogad pie apaļā galda bibliotekāri sēdās pavisam nesen, marta nogalē. Karstākā tēma — gan bibliotēku skaita, gan darba stundu samazināšana. «Gribējām saprast, vai Limbažu gadījums, par ko visi runā, ir pirmais epidēmijas vēstnesis, vai tomēr situācija daudzmaz stabila,» atklāj Uldis. Viņaprāt, tuvākajā laikā tas drīzāk varētu būt izņēmums, nevis likumsakarība. «Limbažu gadījumā izskatās, ka trūcis labas komunikācijas un izpratnes par situāciju,» saka nozares eksperts. «Pašvaldība stingri ieņēmusi galvā, kā grib rīkoties, un rezultāts ir bēdīgs,» viņš vērtē notikušo. Citās pašvaldībās esot atrasti mazāk sāpīgi risinājumi, pieņemami gan pašvaldībai, gan bibliotekāriem. Piemēram, darba laiks tiek proporcionāli samazināts gan bibliotēkā, gan pagasta pārvaldē, tām savstarpēji vienojoties. Cits piemērs — lai neatņemtu darba stundas bibliotēkai, notiek pagasta pārvaldes optimizācija.

Bibliotekāru diskusijās marta beigās skaidri izskanējis, ka viss atkarīgs no cilvēka amatā — paša bibliotekāra. «Ir iedvesmojoši piemēri, un ir ne tik iedvesmojoši,» Zariņš piebilst. Atslēgvārdi — atvērtība un aktivitāte. Vairumā pagastu bibliotekāri dara daudz vairāk nekā savu tiešo darbu. Viņi ir arī kultūras dzīves organizatori, vada ekskursijas pa dabas takām, ir novadpētnieki, muzeju darbinieki, pilda pagasta pārvaldes lietveža amatu. «Patlaban situācija ir tāda: tajās vietās, kur bibliotekāri stingri paliek pie sava — ka izsniegs tikai grāmatas —, bibliotēkas pilnīgi noteikti nav dzīvotspējīgas,» uzskata Uldis Zariņš. Mazajās lauku bibliotēkās lasītāju skaits nereti ir ap 50, tā ir puse no iedzīvotāju skaita. «Tās ir vietas, kur vairs neeksistē nekas cits, ja neskaita pagasta pārvaldi. Šajās vietās bibliotēku galvenā funkcija nav izsniegt grāmatas.» Eksperts min Kuldīgas novadu, kur veikta apmeklētāju aptauja bibliotēkās. «Spilgtākais, ko dzirdēju: bibliotēka ir zāles pret vientulību.» Tas nozīmē, ka bibliotēka veic sociālo funkciju. Cilvēkiem vajag kādu vietu, kur sanākt kopā, aprunāties. Bibliotēkas Latvijā kļuvušas par telpu vietējo iedzīvotāju vaļaspriekiem, piemēram, adīšanas pulciņam un tamlīdzīgi. «Problēmas rodas, ja vietvara to neizprot. Pasaka — «atnākam uz bibliotēku, un viss, ko jūtam, ir kafijas smarža»,» saka Zariņš. Pagastos, kur nav kultūras nama, nav pasta, bieži vien nav pat veikala, bibliotēka ir vienīgā vieta, kas sabiedrībā uztur dzīvību. Vēl svarīgs aspekts: bibliotēkās ir bezmaksas piekļuve internetam. Vecāka gadagājuma cilvēki sazinās ar ģimenes locekļiem, kuri strādā citviet Eiropā, maksā rēķinus. Bibliotekāri palīdz viņiem šīs darbības veikt.