Carne cruda Pjemontas gaumē • IR.lv

Carne cruda Pjemontas gaumē

Foto — Dace Salmane
Dace Salmane

Pret jēlu gaļu uz šķīvja vienaldzīgo nemēdz būt — vai nu tā kļūst par atkarību, vai arī liek riebumā novērsties

Mēģinu atcerēties, kad pirmo reizi sajutu jēlas gaļas garšu. Jo var jau to saukt, cik smalki vēlies — par tartaru, tatārmaizīti vai sīpoldesiņu —, tā ir un paliek jēla gaļa. Un, ciktāl es atceros, mūsu ģimenē gaļa vienmēr ir tikusi ēsta kārtīgi termiski apstrādāta. Kas nepavisam nav nepareizi, ja nav pārliecības par gaļas izcelsmi.

Liktenīga manai jēlās gaļas nevainībai izrādījās kāda vasaras pēcpusdiena skolas brīvlaikā, kad, ciemojoties pie kaimiņu draudzenēm, viņu vecmāmiņa gatavoja kotletes un izdarīja ko neiedomājamu — uzzieda jēlo kotlešu masu uz baltmaizes šķēles un piedāvāja pacienāties. Ziņkārība bija lielāka par iekšējo noliegumu, un tā es uzzināju, cik ļoti man garšo jēla gaļa.

Jāatzīst godīgi, ar kotlešmasu gan īpaši neaizraujos, jo neatceros, kad pēdējo reizi cepu kotletes. Bet no iespējas nobaudīt tartaru gan atteikties ir grūti. Protams, ja tikai zinu, no kurienes ir nācis lopiņš, vai solīdās iestādēs, kas neriskētu ar reputāciju nekvalitatīvas gaļas dēļ. Reiz kāda draudzene, redzot, ka restorānā pasūtu liellopa tartaru, neticīgi pārjautāja — tev tas patiešām garšo? Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tartaru ēd tikai cilvēki, kuri grib izskatīties stilīgi.

Bet manas garšsajūtas nedomā par stilu. Lai tas būtu teļš, buks vai briedis, komplektā ar sīpoliem, kaperiem, pipargurķīšiem, Vusteras mērci, tabasko, svaigu olas dzeltenumu, pārkaisīts ar sāli un svaigi maltiem pipariem — tas ir absolūts umami, un pilnīgi laimīga katra garšas kārpiņa. Tāds ir tartars franču gaumē, kādu es pazinu un mīlēju līdz šim.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu