Es un mana brāļa Jāņa ģimene Losandželosā — tikšanās sākumā Rīgas dzīvoklī Vija uzskaita radiniekus, kuri pagājušogad Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM) pārsteidza ar neparastu dāvinājumu, divām Jaņa Rozentāla gleznām — Gulbju jaunavas (ap 1910.) un Sievietes portrets (otrs nosaukums — Smaids, 1914.). Pirmais darbs uzreiz atlasīts izstādei Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas no 10. aprīļa būs aplūkojama Orsē muzejā Parīzē.
Arī Sievietes portretu Vija Balode-Taube pazīst visu mūžu. Ģimene gleznas saņēma mantojumā no vectēva brāļa Jāņa Taubes, kurš nomira divus gadus pirms Vijas dzimšanas. Veconkulim, liela vēriena uzņēmējam un mākslas mīļotājam, Krievijā piederējusi dzensiksnu rūpnīca. Viņš bijis pirmais Latvijas Republikas goda konsuls Petrogradā, pēc atgriešanās Latvijā ievēlēts Satversmes sapulcē. Kad Latvija 1920. gada 11. augustā noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju, Taube no Petrogradas ar kuģi uz Rīgu pārveda iedzīvi un rūpnīcas iekārtas. Ap to pašu laiku Latvijā no Somijas atgriezās arī Jaņa Rozentāla atraitne Elija Forsele. Gulbju jaunavas atceļojušas līdz ar viņu.
Vijas tēvs, arī Jānis Taube, bijis onkulim īpaši mīļš, ciemojies Petrogradā pie viņa. Vēlāk pārņēmis ne tikai rūpnīcu un zirglietu veikalu Vecrīgā, bet arī gleznu kolekciju.
«Kad es dzimu, ģimene mēģināja atmest vācisko uzvārdu «Taube» un kļūt tikai par Baložiem. Bet sanāca, ka palikām ar diviem uzvārdiem,» skaidro Vija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.