Sapņotājs • IR.lv

Sapņotājs

Konstantīns Raudive Šveicē 1973. gadā. Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma
Anda Burve-Rozīte

20. gadsimta latviešu kultūras figūra Konstantīns Raudive (1909—1974) ar mirušo balsu ierakstu eksperimentiem jau 50 gadus suģestē mākslas procesu Latvijā un pasaulē

Esiet sveicināti, mūsu draugi no viņas saules! — pacēlis glāzi vīna, Konstantīns Raudive pacilāti vērsās pie balss ierakstu aparāta. Lente lēni tinās, telpā iestājās neveikls klusums. Mazajā pagrabiņā Bādkrocingenē Vācijā, kur parapsiholoģijas pārņemtais latviešu literāts bija iekārtojis savu, kā pats uzskatīja, zinātnisko laboratoriju, jautās spiedīgs gaiss. Bija 1974. gads, Raudive mirušo balsu ierakstiem tolaik tika veltījis jau desmit gadus. Viņa laboratorijas plauktos krājās ierakstīto lenšu ripuļu kalni.

Līdz aiziešanai mūžībā tā paša gada rudenī parapsiholoģijas entuziasts paspēja uzkrāt 100 tūkstošus balss ierakstu no viņsaules — radinieku, draugu, arī pasaulslavenu rakstnieku un politiķu. Eksperiments parasti noritēja, pie ieslēgta magnetofona uzrunājot tos aizgājējus, kuru atbildes Raudive tajā brīdī labprāt gribētu dzirdēt, un tad klusumā raugoties, kā lente tinas uz priekšu. Pēcāk pētnieka uzdevums bija caur trokšņiem un dūkoņu saklausīt cilvēku balsis. Lūk, daži Raudives eksperimentu pieraksti — balss atšifrējumi. «Plūdons te», «Nivīns nopatīk, tava Mutter», bet no Hitlera — «Kosta, Heil Hitler!»

Raudive, kurš Latvijā un pēc emigrācijas arī citviet Eiropā bija pazīstams kā esejists un spāņu kultūras zinātājs, 1964. gadā veica krasu pagriezienu savās interesēs. Literatūras vietā viņš aizrāvās ar parapsiholoģiju. Mūsdienās vairums zinātnieku to atzinuši par pseidozinātni, bet 20. gadsimta vidū parapsiholoģija pētīja nāvei tuvos stāvokļus, pēcnāves dzīvi un tamlīdzīgus fenomenus. Tā baudīja lielu popularitāti masās.

Filozofs Ainārs Kamoliņš, kurš tikko Dirty Deal Teatro kopā ar režisori Daigu Kažociņu iestudējis izrādi — balsu klausīšanās seansu Raudives radio —, stāsta, ka interesei par parapsiholoģiskiem fenomeniem nozīmīgs bija laikmeta konteksts (tulkojumā no sengrieķu valodas para — viņā pusē). Proti, kara satricinātās Eiropas sabiedrība meklēja izskaidrojumu bezjēdzīgajām nāvēm, samierināšanos un cerību, ka «pēc nāves viss nav beidzies». Parapsiholoģija, cita starpā veicot mirušo balsu ierakstus, šādu cerību cilvēkiem deva.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu