Nacionālā teātra izrāde Arī vaļiem ir bail — par trīsdesmitgadnieku dvēseles mokām
Daudziem vārdu salikums «trīsdesmitgadu krīze» droši vien izraisīs sardonisku smīnu — kāda tur krīze? Taču trīsdesmitgadnieki tik un tā mokās, maina karjeras, aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem, lai tikai justos dzīvi. Vai, kā tas notiek divu trīsdesmitgadnieku — dramaturga Artūra Dīča un režisora Elmāra Seņkova — kopdarbā, izrādē Arī vaļiem ir bail, pamet darbu, pārnāk mājās un sāk cirst logu jaunās mājas svaigi nožuvušajā sienā.
Daļa skatītāju Vaļus uztver kā jautru komēdiju. Materiāls arī ir komisks. Tas ir Dīča dramaturģijas trumpis — precīzi novērojumi, aizguvumi no dzīves, kas šajā gadījumā nozīmē biezu kārtu klišeju. Zero waste, fair trade, vegānisms, fitness… Vaļu centrā ir moderna ģimene — pasaules minimodelītis, kas eksistē tieši tā, kā aprakstīts dzīvesstila žurnālos — dzīvo, runā un domā «pareizi» (jo Maijas Doveikas iemiesotā galvenā varoņa Jāņa sieva Anna tā liek), bet sabrūk, tiklīdz viņas vīrs, veiksmīgs plastikas ķirurgs Jānis Bērziņš (Ģirts Liuziniks) pārstāj interesēties par to, kā panākt, lai lielveikalā viņam no lielā ruļļa iesvērtu tieši 200 (ne vairāk un ne mazāk) gramu siera.
Tas ir smieklīgi, jo atpazīstami, turklāt mēs taču zinām — tās ir problēmas, kas nodarbina cilvēkus, kuriem problēmu nav. Toties, kā trāpīgi atspoguļo lugas nosaukums, ir lielummānija — pārliecība, ka bez mums (tas ir, trīsdesmitgadniekiem) iztikt nevar. Kā rāda izrāde, mūsu vecāki dzīvo nepareizi, nav saprotams, kā viņi līdz šim izvilkuši. (Skaidrs, ka atbildība par viņu turpmāko eksistenci jāuzņemas mums.) Divdesmitgadnieki gandrīz bez izņēmuma ir idioti, lai arī drusku apskaužami, jo viņi «dzīvo». (Bet skaidrs, ka bez mūsu palīdzības neizdzīvos.) Bērniem esam parādā ideālu pasauli, bet tai tomēr jāatbilst Instagram bildīšu estetizētajai eksistencei. (Skaidrs, ka bez mikromenedžmenta viņi neizaugs.) Un te man kā trīsdesmitgadniecei godīgi jāpasaka divas lietas. Pirmkārt, patiešām — daudzi manas paaudzes pārstāvji apzināti vai neapzināti jūt sevi kā vaļus, kas tur pasauli. Un, otrkārt, vaļiem arī ir bail, un tur jau vairs nav nekā smieklīga.
Režisora Elmāra Seņkova iestudējumam ir potenciāls iestiepties aiz sadzīves formu jautras piefiksēšanas, un liekas, ka viņš ir mēģinājis runāt par problēmu nopietni, lai arī, manuprāt, ne īpaši veiksmīgi. Nervu sabrukums tomēr nav jautra tēma, pat ja pats pie tā esi vainīgs. Tāpēc, manuprāt, izrāde paliek pusceļā — tā ir pārāk nopietna, lai būtu jautra komēdija-nieciņš, bet vienlaikus par maz iedziļinās būtībā, proti, kāpēc cilvēki dzīvo tā, kā dzīvo?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.