2013. gada 14. martā notika traģēdija – Rīgas 21. pirmsskolas izglītības iestādē “Laimiņa” pastaigas laikā trīsgadīga meitenīte iekrita kanalizācijas šahtā, gūstot vidēja smaguma miesas bojājumus un tikai brīnumainā kārtā izdzīvoja pēc kritiena. Sekoja ilga izmeklēšana – kā tas varēja notikt – un publiskajā telpā izskanēja apgalvojumi, kas norādīja uz pieaugušo bezatbildību kā iemeslu šim notikumam.
Sabiedrības uzmanības dēļ notikušo jau pašā sākumā nepozicionēja kā vienkāršu nelaimes gadījumu, bet policija, prokuratūra, kā arī tiesa strādāja, lai identificētu un sodītu vainīgos. Tomēr viss ir noslēdzies ar apsūdzēto personu attaisnošanu un, lai cik tas būtu nepopulāri, jāatzīst, ka Rīgas apgabaltiesas lēmums ir pamatots.
Lai arī ar vainīgo sodīšanu ne vien tika reaģēts uz notikušo, bet arī mēģināts novērst līdzīgu nelaimju atkārtošanos, iepazīšanās ar tiesu nolēmumiem diemžēl nedod pamatu uzskatīt, ka izdarīts viss iespējamais, lai to nepieļautu nākotnē.
Kriminālprocesa laikā tika noskaidrots, ka pastaigas laikā meitene lēkājusi pa kanalizācijas akas vāku. Jā, bērni mēdz tā darīt. Tomēr šis vāks nebija drošs, tādēļ bērns arī iekrita akas šahtā. No akas vēlāk tika izcelti divi vāki – tērauda un čuguna, kā arī tika konstatēts, ka šahtas kanalizācijas malas ir sarūsējušas un nodrupušas. Atlika noskaidrot – kurš par to ir atbildīgs.
Pērn saistībā ar notikušo divas personas ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas spriedumu tika atzītas par vainīgām nolaidībā (KL 197.pantā). Rīgas apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, apsūdzēto personu attaisnoja un 2018. gada 16. janvārī šis attaisnojošais spriedums ir stājies spēkā.
Izmeklējot notikušo, policija diezgan ātri identificēja personas, kurām, pēc policijas domām, būtu jāuzņemas atbildība par notikušo. Arī prokuratūra, citējot Bērnu tiesību aizsardzības likumu, Izglītības likumu, kā arī bērnudārza iekšējos noteikumus, secināja, ka iemesls notikušajam ir bērnudārza saimniecības daļas un medicīnas māsas nolaidība, jo tieši viņām ik dienu bija jāpārbauda iestādes teritorijas atbilstība bērnu drošībai un tieši viņas nepārliecinājās par izglītības iestādes teritorijā esošo kanalizācijas aku vāku drošumu.
Tomēr uzskatu, ka runāt par bērnudārza darbinieku nolaidību būtu pamats, ja kanalizācijas šahta būtu bez lūkas, vai ja būtu ignorēti vizuāli pamanāmi bojājumi vai apdraudējumi. Taču, ja šahtai lūka ir, kā bērnudārza darbiniekiem būtu jārīkojas, lai pārbaudītu tās drošumu? Kādām zināšanām, iemaņām un tehniskajiem palīglīdzekļiem ir jābūt bērnudārza medicīnas māsai, lai viņa varētu konstatēt riskus, kas noveda līdz nelaimes gadījumam?
Ņemot vērā lietas apstākļus, policijai un prokuratūrai bija izvērtē ne vien bērnudārza darbinieku, bet arī to personu atbildība, kuras ir atbildīgas par aku un to vāku tehnisko stāvokli un drošumu. Tomēr tas netika darīts.
2017. gada 17. janvārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atzina par vainīgām pēc Krimināllikuma 197.panta bērnudārza medicīnas māsu un saimniecības daļas vadītāju sodīja ar piespiedu darbu uz 200 stundām, un no viņām par labu cietušajai piedzina solidāri 7151,15 eiro. Pēc negadījuma, pamatojoties ar normatīvo aktu neievērošanu, atlaista ir arī bērnudārza vadītāja.
Rīgas apgabaltiesa, apelācijas kārtībā izvērtējot krimināllietas materiālus, konstatēja, ka policijas darbinieki pavirši veica kanalizācijas akas un lūku apskates, nefiksējot protokolā akas un tās gredzena diametru, bojājumus akas gredzenā, lai gan no pievienotās fotogrāfijas var redzēt, ka gredzena malas ir nodrupušas. Kriminālprocesa ietvaros netika veiktas darbības, lai noskaidrotu, kā abi vāki, kuriem normālā situācijā bija jābūt saskanīgiem ar kanalizācijas akas gredzenu un jāfiksējas pret to, varēja iekrist akā. Tāpat netika mēģināts noskaidrot, vai šie vāki atbilst konkrētajai kanalizācijas lūkai, kāds bija to iekrišanas iemesls kanalizācijas šahtā, vai vākiem negadījuma laikā bija bojājumi vai deformācijas.
Izvērtējot visus lietas apstākļus, Rīgas apgabaltiesa 2017. gada 25. oktobrī atcēla iepriekšējo spriedumu un atzina bērnudārza darbinieces par nevainīgām, vienlaikus norādot uz būtiskiem pirmās instances tiesas un policijas darba trūkumiem.
Tāpat tiesa pieņēma blakuslēmumu, kurā atzīmēja, ka ne vien attiecīgā bērnudārza vadītāja, bet arī Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrība SIA Rīgas ūdens, Veselības inspekcija, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta, Rīgas domes Īpašuma departamenta amatpersonas bija rīkojušās nolaidīgi, un, pārkāpjot valdības noteikumos un Rīgas domes saistošajos noteikumos, un iestāžu nolikumos noteikto, ir likušas pamatu apstākļu sakritībai, kas noveda pie traģēdijas.
Ir skaidrs, ka vairāku normatīvos aktos noteiktu darbību neveikšana no pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas puses bija viens no bezdarbību ķēdes posmiem, kas noveda pie traģēdijas. Izglītības iestādes vadītāja ir zaudējusi savu darbu. Bet vai tādēļ varam teikt, ka līdzīgu nelaimju atkārtošanās ir izslēgta?
Nedz tas, ka acīmredzami galvenie atbildīgie par kanalizācijas sistēmu, aku vāku stāvokli un to pārbaudi – Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrība SIA Rīgas ūdens nav tikuši saukti pie atbildības, nedz arī tas, ka nav zināms, kādi soļi ir sperti, lai turpmāk novērstu Rīgas domes amatpersonu nolaidību un noteikumu neievērošanu, kas noveda pie nelaimes, liek domāt, ka bērnu drošība pirmsskolas izglītības iestādēs kopš traģēdijas nav uzlabojusies.
Atliek tikai cerēt, ka, kūstot sniegam, neaizpeldēs nākamie šahtu vāki, izveidojot nāvējošas lamatas mūsu bērniem. Tomēr, raugoties uz pilsētas infrastruktūras problēmām, sākot no brūkošā ceļu seguma līdz krītošajiem tiltu fragmentiem, šķiet, ka problēmas ir daudz plašāka mēroga par viena bērnudārza vadītājas bezatbildību. Jācer, ka iztiksim bez upuriem. Jācer, ka tiesībsargājošās iestādes būs kaut ko mācījušās un pēc nākamajiem bezatbildības un klajas nolaidības izraisītiem negadījumiem pie atbildības tiks sauktas personas, kas patiešām ir atbildīgas par notikušo. Pārliecības, ka ir izdarīts viss, lai šādi gadījumi neatkārtotos – nav.
Autors ir Saeimas deputāts
Pagaidām nav neviena komentāra