Ja jums patīk Māra Bērziņa romāns Svina garša, noteikti jāsatiek Anita Smeltere no Rakstniecības un mūzikas muzeja. 24. martā un 28. aprīlī viņa vedīs pastaigā pa Torņakalnu. Tieši pa vietām, kuras drīz pēc romāna iznākšanas 2015. gadā raidījumā Personība. 100 g kultūras izstaigāja pats rakstnieks. Toreiz viņš norādīja, kur romāna galvenais varonis Matīss ar draugiem Rūdi un Kažu šķērsoja dzelzceļa sliedes. Tad viņus pamanīja sarkanarmietis, kurš apsargāja Atgāzenes staciju, sākās apšaude, un viena nomaldījusies lode trāpīja Matīsam vaigā. Kopš tā laika viņam mutē bija svina garša. «Realitātē tā tas notika. Tās ir manas atmiņas. Neko nevar darīt,» toreiz teica Māris Bērziņš un pasmaidīja. Anita Smeltere, gluži tāpat kā rakstnieks, liek noticēt — viss Torņakalnā noticis tieši tā, kā aprakstīts romānā.
Pirms Anita sagatavoja pastaigu interesentiem, viņa Torņakalnu izstaigāja kopā ar rakstnieku. Tur joprojām ir zemes ceļi, kurus no abām pusēm ieskauj dēļu sētas, bet aiz tām — mājas. Vienā no šiem namiem bērnībā un arī romāna rakstīšanas laikā dzīvoja Māris Bērziņš. «Mūsu mājai arī bija slēģi. No rīta vajadzēja iet un slēgt slēģus vaļā. Vakarā — slēgt ciet,» viņš atcerējās, ieraugot koka namu ar slēģiem.
Pēc rakstnieka stāstītā, Matīsa tēlā ir daudz kas no Māra Bērziņa tēva un viņa paša. Taču arī citi tēli veidoti no tuvinieku stāstiem par Torņakalna iedzīvotājiem. Krustmāte reiz izstāstījusi, kā viņa ar draudzeni bērnībā skrējusi uz Vienības gatvi skatīties kaujas. Tā tapa romāna epizode, kurā Matīss ceļā uz Vienības gatvi satiek divas meitenes, kuras bēg no redzētajām šausmām. Rakstot romānu, rakstnieks turējis sev priekšā vecas, melnbaltas fotogrāfijas. Kādā redzams viņa tēvs ar paziņu. Lūkojoties bildē, Māris Bērziņš iztēlojās, kā varētu izskatīties Matīss un Rūdis.
Rakstniecības un mūzikas muzejā Anita sāka strādāt 2014. gadā, kad tā telpas Pils laukumā 2 tika slēgtas rekonstrukcijai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Anitas darba ikdienā būtiska sastāvdaļa ir ceļojošās izstādes un nodarbības. Pastaiga pa Svina garšas vietām nav pirmais šāds pasākums. Vismaz reizes 20 viņa kopā ar interesentiem Grīziņkalnā ir izstaigājusi vietas, ko bērnības atmiņās aprakstījusi Vizma Belševica. «Muzejs vairs nav tikai vieta, kur tu ej skatīties uz eksponātiem. To, ko esam uzzinājuši un izpētījuši, esam gatavi iznest arī ārpus muzeja sienām. Tas man pat mūsu darbā šķiet svarīgākais — iet pie cilvēkiem, nevis gaidīt, kad viņi nāks pie mums,» saka Anita, kura ar ceļojošajām muzeja izstādēm un nodarbībām ir izbraukājusi visu Latviju no Krāslavas līdz Ventspilij.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.