Melnā princese ar viltoto zaķi

Karīna Pētersone (36) veido apģērbu kolekciju ar zīmējumiem, kuru autors ir bērnunamā uzaugušais Aleksandrs (6). Viņa vēlas parādīt, cik puika ir vērtīgs, un palīdzēt atrast viņam ģimeni

Pagājušā gada oktobrī Karīnu aicināja uzstāties konferencē. Tēma — kā bērnu ietekmē dzīve bērnunamā. Stāstījumu viņa gribēja ilustrēt ar zīmējumiem, tāpēc aizgāja ciemos uz kādu bērnunamu Rīgā. Tur atsevišķā mapē krājās kāda puikas darbi, to bija daudz. Karīnu aicināja uzstāties, jo viņa blogā bija publicējusi savu stāstu par to, kā ir būt sistēmas bērnam. Piecus gadus viņa dzīvoja bērnunamā, trīs — internātskolā. Blogs bija satriecoši atklāts. Lasot radās sajūta, ka viss beigsies bēdīgi, taču ne — Karīna atrada darbu, iestājās augstskolā.

Tagad viņai ir sava ģimene un šūšanas darbnīca Kabata, jo pēc otrā bērna piedzimšanas viņa izlēma atstāt vadošu amatu Latvijas balzama mārketingā. «Pienāca brīdis, kad man pazuda ambīcijas. Vai tad dzīves jēga ir palielināt tirgus daļu šņabim? Aizgāju uz šūšanas kursiem,» mūsu satikšanās reizē stāsta Karīna.

Izšūpināt segā

Uz konferenci Karīna aiznesa sešgadīgā Aleksandra zīmējumus. «Kad man tos parādīja, es jautāju, vai puika iet dārziņā. Tik talantīgs!» atceras Karīna. Saņēma atbildi: «Nē, viņš jau slimiņš.» Aleksandrs ir bērns ar īpašām vajadzībām, taču augstu intelektu. Emocionāls, kas nav raksturīgi bērniem, kas visu bērnību pavadījuši «sistēmā». Karīna stāsta, ka puika ir dzīvespriecīgs, harismātisks, gudrs, mīļš. Viņai nav skaidrs, kāpēc puika nevarētu mācīties bērnudārzā kopā ar asistentu. «Līdz šim viņš dzīvojis tādu dzīvi, kas sistēmai ir ērtāka,» nosaka Karīna. Bērnunama vadība līdz šim par to nav domājusi, jo tad jau vajadzēšot meklēt cilvēku, kurš viņu uz dārziņu vadā, tāpēc izvēlēts vieglākais ceļš — mājmācība.

Bērnunamā uz pusslodzi par auklīti strādāja Karīnas draudzene Ilze. «Sākām abas štukot, kā Aleksandru palaist dārziņā. Nav jau bērnunams tas ļaunais. Sistēma kopumā nespēj parūpēties par īpašajiem bērniem. Rast individuālu pieeju.»