Dieviņa spēlītes • IR.lv

Dieviņa spēlītes

3
Guna Zariņa iemieso reālas personības tēlu tik pilnīgi, cik vien tas iespējams: pārņemot žestus, pozas, balsi, intonācijas, tomēr nepadara viņa dzīvi par savējo. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa izrāde Dieviņš pillā Jaunajā Rīgas teātrī jāredz katram, kuru aizrauj valoda, dzeja un radīšanas garša

Ko atliek darīt pasaku dieviņam, kurš, mākoņos sēdēdams, pasauli radīt jau paguvis? Dieviņam garš laiks, atliek vērot un varbūt apskaust tos, kam pats devis spējas radīt aizvien no jauna. Ieraudzījis augšup ceļamies vienu brīvu dvēseli, kamēr miesas paliek guļam uguns izpostītajā Āžu ielas istabā, dieviņš nenoturas un sāk ar to spēlēties. Viņa spēlītes ar Ņurbuļa dvēseli, miesas pametušu, ir mans stāsts no izrādes Dieviņš pillā. Dieviņš modelē dzejas ceļu ārup — arī tā to varētu nosaukt, aizņemoties paša dzejnieka lietotu vārdu. Jo skaidrs, ka, neraugoties uz ikonisko bārdu un matiem, leģendārām pozām un izdarībām, Guna Zariņa nespēlē reālu personību vārdā Aivars Neibarts ar noteiktu un galīgu mūžu. Tāpat kā nespēlē viņa mūža notikumus. Tas, kas notiek simt izrādes minūtēs, ir kaut kas cits, savā ziņā patiesāks par īstenību.

Radīšanas dažādās telpas

Alvis Hermanis, būdams arī izrādes scenogrāfs, sadalījis skatuvi trijās dzejas telpās. Pirmo atļaušos nosaukt par valodas sargbūdu: tur dieviņš (vai Ņurbulis, vai viņi abi, saauguši par vienu) starp šņācošām magnetofona lenšu čūskām modri sēž uz vakts, apkārt virmojošos vārdus ķerdams un izgaršodams, kādu noglabājot, kādu palaižot tāpat pa vējam. Kādu ieliekot dzejrindā, citu iedziedot, iebļaujot, iemurrājot lentē vai kā citādi pieglabājot.

Tāda sēdēšana uz vakts pazīstama ikvienam, kam ar vārdiem darīšana, tāpat kā bauda, īsto satverot. Valodas un dzejas fiziski sajūtamā substance ir tikpat fantastiska un neizsmeļama izrādes autoru iedoma kā savulaik Alvja Hermaņa Klusuma skaņu iestudējumā mūzika: kā piens, ko var padzerties, lai nenomirtu badā, bet kurā var arī iestigt un noslīkt.

Otra telpa varētu būt tāda pirts: tur dieviņš vai Ņurbulis vāra ziepes, lai pēc tam mazgātos tīrs. Trimpelē, reibst no vecāsmātes veselības zālīšu tējas, spēlē rakstāmmašīnu kā ermoņikas un pazaudē dzejoli kā klaidoni kādu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu