Iestūma bronzā

Bobslejista Jāņa Strengas (32) ceļš līdz olimpiskajai medaļai ir apbrīnojams. Vēl pirms desmit gadiem viņš strādāja būvniecībā, bet pirms sešiem iemācījās sadzīvot ar cukura diabētu

Jānis Strenga ir nedaudz apjucis no uzmanības. Pēc bronzas medaļas iegūšanas ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā viņš mācās sniegt intervijas un runāt ar žurnālistiem viens pats, bez pilota Oskara Melbārža blakus.

Pāris dienu pēc ierašanās Rīgā Jānis kājām atnāk uz Ir redakciju, jo viņš ar ģimeni — divus mēnešus veco meitu Loretu un sievu Aneti, kurai viņš sūtīja sveicienus televīzijas kamerā uzreiz pēc medaļas iegūšanas, sakot: «Bučiņas sieviņai!», — dzīvo Rīgas centrā.

Jānim šī ir pirmā olimpiskā medaļa bobsleja divniekos, jo viņa pamatdarbs ir būt stūmējam Melbārža četriniekā. Trenera Sanda Prūša lēmums — lai Strenga divniekos startē stūmēja Daumanda Dreiškena vietā — bobslejistam bija pārsteigums.

Pēkšņi profesionālis

«Manas pirmās atmiņas par olimpiādi ir no bērnības, kad televizors gāja visu dienu. Biju ciemos pie omes un skatījos visu pēc kārtas. Patika viss, kas tur notiek. Tāls, apbrīnas vērts un nesasniedzams,» atceras Jānis. Ģimenē neviens uz sportu viņu īpaši nav virzījis. Pirmajās klasēs mamma aizvedusi uz modernajām dejām. Jāņa tētis Tālivaldis ir mūziķis, mamma — ekonomiste un strādā tirdzniecībā. Mamma Sandra Strenga stāsta, ka nav tā, ka ģimene būtu nesportiska — kustēties vienmēr paticis. Vasarās kopā spēlēta bumba, ziemā — slēpots. Vasarās puikas gar upi rīkoja skriešanās sacensības, kamēr tētis makšķerēja, un «es sagatavoju mazas balviņas, kas stimulēja sacensties», atceras Sandra. Kad ieminējusies Jānim par mācībām sporta vidusskolā Murjāņos, viņš atteicies. «Mēs ar vīru arī neuzstājām. Ģimenē ir tikai viens noteikums: ja darām, tad līdz galam un labi. Ja esi sācis darbu, tad jāpabeidz,» saka Sandra.