Pirms 15 gadiem Lorija aizbrauca brīvdienās uz Itāliju. Viena. Izvēlējās kalnu pārgājienu Umbrijas reģionā ēzeļa mugurā. Patika. Un ne tikai ēzeļi, bet arī pārgājiena gids Roberto. Lorija devās mājup, lai turpinātu politikas zinātnes studijas maģistrantūrā un darbu valsts iestādē. Pēc kāda laika Roberto apciemoja Rīgu un aicināja Loriju līdzi uz Itāliju. «Es domāju — bet ko tur darīšu? Nolēmu apgūt krāču airēšanas pamatus un kļuvu par gidi. Vadāju tūristus pa Itālijas upēm,» atceras Lorija, kad pēc tūrisma izstādes Balttour tiekamies Rīgā. Pavadījusi vienu sezonu uz upes, Lorija saprata — no airēšanas kļūs par muskuļu kalnu. Izdomāja, ka būs gide pārgājienos ar ēzeļiem, kopā ar nu jau vīru Roberto. Šo gadu laikā abi kļuvuši par saimniekiem 60 «kolēģiem»: ēzeļiem, mūļiem un zirgiem. «Sapratu, ka man patīk darbs, kur nav jumta uz galvas,» smejas Lorija.
Dzīve sašķobījās 2016. gada vasarā, kad Itālijas dienvidaustrumos Umbrijas reģionu satricināja vidēji spēcīga zemestrīce. Vairāk nekā 120 cilvēku gāja bojā. Cieta arī Roberto un Lorijas māja, ēzeļu stallim tika norauts jumts. «Trijos naktī jutu — gulta kustas. Neko tādu nebiju piedzīvojusi. Kad gribēju izkļūt ārā, nespēju noiet pa otrā stāva trepēm, jo tās grīļojās,» atceras Lorija. Postījumi bija dramatiski. Sagruva 13. gadsimtā celta baznīca, un tūristu pilsētas Norčas dzīve apstājās. Lorijai ar vīru nācās padzīvot teltī. Kad par zemestrīci medijos izlasīja Lorijas draugi, viņi sāka vākt naudu dzīvojamā treilera vagoniņam. Pāris to nopirka, taču tas kalpoja tikai kā pagaidu risinājums. Oktobrī Norčas pilsētu satricināja vēl viena zemestrīce. Pēc tās Lorija saprata, ka vairs nav cerību māju glābt. «Plaisas mājas sienās bija tik lielas, ka varēja ielikt roku.» Nācās ar visiem ēzeļiem meklēt citu dzīvesvietu. Nu jau gadu Lorija, Roberto un ēzeļu saime mīt 10 km no Gardas ezera, īrē viesu māju, kurā dzīvo paši un uzņem viesus. «Dzīvojam kalnos un uz ezeru skatāmies no augšas. Tur ir ļoti skaisti. Ļoti,» saka Lorija. Ēzeļi mīt tuvējā olīvkoku plantācijā un ēd zāli. «Viņi neprasa daudz rūpju. Es to saucu par selfcatering,» smejas Lorija.
Kopā ar latvieti Inesi, kas Itālijā dzīvo septiņus gadus, Lorija nodibinājusi uzņēmumu Happy Donkey Tours, kas gan piedāvā ne tikai pārgājienus ar ēzeļiem, bet arī velosipēdu tūres. Liela piekrišana ir vairāku dienu pārgājienam ar ēzeļiem, kad līdzi neiet gids. Pirms doties ceļā, Lorija cilvēkiem iemāca, kā dzīvnieku kopt un barot. Naktīs ēzeli atstāj konkrētu viesnīcu aplokos. «Man liels prieks par bērniem, kuri iemācās dzīvot vienā ritmā ar dzīvnieku un uz trim dienām kļūst par ēzeļa saimniekiem. Pēc tam liek viņa bildi pie gultas un pēc gada atgriežas, lai dotos ceļā ar jau iepazīto draugu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.