Plaukstas lieluma dienasgrāmata • IR.lv

Plaukstas lieluma dienasgrāmata

Krista Umbraško. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Gunita Nagle

Cilvēki vēl neapzinās, ka sociālie tīkli veidojas par viņu atmiņu krātuvēm, saka Krista Umbraško, kura pētījusi, ko citiem stāstām tīmeklī un kāpēc to saglabājam

Ja ne Facebook, ne Instagram un pat ne Snapchat nav neviena tava attēla ar ledus skulptūru, vai tu maz esi bijis Ledus skulptūru festivālā? Es, nobildējusi ar telefonu ledus vardes, ūsaiņus un mēnestiņus, nekavējoties ar tām padalījos feisbukā. «Mani vienaudži mēdz jokot — ja neesi bildi ar saulrietu ielicis sociālajos tīklos, vai maz esi redzējis saulrietu?» saka 22 gadus vecā Krista. Pirms gada, kad viņa vēl rakstīja bakalaura darbu Naratīva izpausmes sociālajos tīklos, Krista piekrita amerikāņu esejistes Sonjas Livingstones hipotēzei, ka sociālie tīkli ir lietotāju dienasgrāmatas. Tomēr vairums no viņas aptaujātajiem 325 cilvēkiem teicās sociālos tīklus izmantojam galvenokārt saziņai un izklaidei. Vienlaikus 72% Facebook un Instagram, puse Snapchat un trešdaļa WhatsApp lietotāju atzina, ka izmanto šīs vietnes svarīgāko notikumu saglabāšanai. «Cilvēki vēl neapzinās, ka sociālie tīkli ir viņu atmiņu krātuves,» saka Krista, kuru tagad ik pa laikam aicina uzstāties ar saviem secinājumiem.

Ar Kristu tiekamies Jelgavā, uz kurieni viņu atvedis Ledus skulptūru festivāls. Reiz viņa arī mācījās Jelgavas Valsts ģimnāzijā un starpbrīžos skrēja uz veikaliņu pārdesmit metrus no skolas, kurā varēja nopirkt Druvas saldējumu. Tagad bodītes vietā ir kebabnīca, bet līdzās tai nesen atvērta konditoreja Putni, kurā var baudīt Jelgavā gardākos eklērus. Tur arī tiekamies agrā sestdienas pēcpusdienā. «Pētījuma aptaujā vērsos pie respondentiem ar jautājumu, vai izmanto Story funkciju, kurā ievietotās fotogrāfijas pazūd 24 stundu laikā. Piemēram, te man ir skaista kafijas tase un eklērs, nofotografēšu un ielikšu Instagram Story, jo bilde nav tik svarīga, lai to saglabātu. Taču, ja vēlēšos, lai būtu liecība par manu pirmo interviju žurnālam Ir, ielikšu pastāvīgo ierakstu sadaļā, kur informācija glabājas gadiem ilgi,» stāsta Krista. Kad janvāra sākumā viņa kopā ar citiem Latvijas Universitātes absolventiem Kaņepes Kultūras centrā uzstājās ar referātiem, kuros pētīta dzīve sociālajos tīklos, viņa bija spiesta secināt — pusgada laikā viņas pētījums ir novecojis tikai tāpēc, ka lietotnēs ir mainījušies daudzi iestatījumi un līdz ar to lietotāju paradumi. Piemēram, tagad Instagram Story ievietotās bildes automātiski saglabājas, taču tās var apskatīt tikai to ievietotājs. Viņš var arī redzēt, kas aplūkojis viņa Story attēlus.

Pērn pēc pirmās aptaujas nācās konstatēt, ka no 325 respondentiem vairāk nekā puse — 58% — sadaļu Story neizmanto. Iespējams, tāpēc ka pirms gada Story bija jauns pakalpojums. Apjautājot tos, kas to lietoja, atklājās, ka šajā sadaļā cilvēki ievieto attēlus vai aprakstus, kas ir maznozīmīgi (piemēram, vēlās brokastis ar draudzeni), emocionāli (cik skaisti vizuļo sniegs!), izklaidējoši (joks vai smieklīgs mirklis). Apzinoties, ka šī informācija diennakts laikā pazudīs, lietotāji arī pieļauj, ka tā neatbilst tēlam, kādu viņi veido ar pastāvīgajiem ierakstiem. Svarīga arī iespēja kontrolēt pieeju informācijai — Story var atzīmēt, kam no sekotājiem tā ir skatāma. Lai gan starptautiskajos pētījumos Snapchat ar Story funkciju bija devis iemeslu analizēt «sekstingu», kas ir seksuāla rakstura vai kailfoto sūtīšana lietotnēs, Kristas pētījumā neviens no aptaujātajiem neatzina, ka būtu ievietojis sociālajos tīklos erotiska satura attēlus, ainas no ballītēm vai jebko tādu, par ko būtu jākaunas. Jautājums, uz kuru pētījumos vēl nav atrasta atbilde, — kā sociālajos tīklos novilkt robežu starp publisko un privāto dzīvi? «Pat ja teorētiski uz šo jautājumu ir iespējamas atbildes, dzīvē robežas ir izplūdušas. YouTube ir pilns ar klipiņiem, kuros redzama bērna nākšana pasaulē,» Krista teikto pamato ar piemēru. «Mans pētījums nebija saistīts ar drošības aspektiem. Taču ļoti interesants ir jautājums, cik ļoti cilvēki tic, ka sociālajos tīklos izvietota informācija ir svešām acīm nepieejama. Nesen lasīju aptauju, kurā vajadzēja atbildēt uz jautājumu «Vai tu sūti draugam savu kailfoto?» Vispopulārākā atbilde bija: «Jā, bet tā, lai neredz manu seju.» Lietotāji apzinās, ka informācija sociālajos tīklos var nekontrolēti noplūst, un nelielu drošību tomēr ievēro.»

Otrs būtisks jautājums, ko Krista vēlējās noskaidrot, — vai «zūdošajā» sadaļā cilvēki ievieto informāciju, kas arī no atmiņas viegli izdzēšas. Taču visi aptaujātie atcerējās 98% Story ievietoto notikumu — tieši tikpat daudz viņi atcerējās arī no pastāvīgajos ierakstos saglabātā. Turklāt cilvēki atzina, ka laiku pa laikam izskata sava profila bildes, gluži tāpat kā kādreiz vecāku un vecvecāku paaudze izšķirstīja fotoalbumus. «Pat ja notikums nav bijis svarīgs, cilvēks to vēlas atcerēties. Tā arī nonācu pie secinājuma, ka sociālajos tīklos fiksētie notikumi tomēr ir savdabīga dienasgrāmata,» secina Krista.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu