Ceļojumi ir jaunas vietas, iepazīti cilvēki un bieži vien arī gardas un neparastas maltītes. Šajā rakstu sērijā dažādi autori dalīsies ar saviem ēdienu stāstiem. No artišoku kaislības neesmu dziedināts vēl aizvien. Koferī tos vedu no dažādām pasaules malām
Jeruzalemes artišoks ir vēsturiski izveidojies un maldinošs oksimorons, kuram ar īstajiem artišokiem (Cynara cardunculus) nav nekāda sakara. Šādi angļu valodā un varbūt vēl dažā mēlē tiek dēvēti topinambūra sakneņi (Helianthus tuberosus), kas apstākļu sakritības rezultātā mūsu puses lielveikalos ir pieejami pat biežāk nekā īsti artišoki. Maisiņā ieliktos topinambūrus kasieri parasti atpazīst uzreiz, savukārt artišoku cena viņām ilgi un dikti jāmeklē un arī tad parasti drošības pēc vēl man pārvaicā, kas šie zaļie bumbuļi tādi ir.
Taču šis stāsts būs par īstajiem artišokiem un īsto Jeruzalemi. Pirmoreiz Izraēlā nokļuvu 90. gados, labu laiku pirms 2001. gada 11. septembra, un lielākajā daļā pasaules lidostu drošības ziņā valdīja vēl visai liela vaļība — nekādas lielas bagāžas pārbaudes nenotika, bet, kad pasažieri bija tikuši savās vietās, sākās aizrautīga smēķēšana, turklāt ne tikai smēķētāju vietās lidmašīnas aizmugurē, bet visur salonā.
Par neierasti stingrajām drošības pārbaudēm, kas mūs pirms mājupceļa gaida Telavivas Benguriona lidostā, tikām brīdināti iepriekš, un tomēr tās izraisīja pārsteigumu un apbrīnu. Rūpīgi tika pārbaudīta ne tikai rokas bagāža, bet arī lielie koferi, turklāt gandrīz visi pasažieri tika iztaujāti — kur Izraēlā bijuši, ar ko tikušies, vai saņēmuši kādas dāvanas u. tml. Kā paskaidroja gide, šādi esot ticis novērsts ne viens vien terora akts. Pamanot kaut ko aizdomīgu vai nu pasažiera uzvedībā, vai bagāžas caurskates attēlos, koferus lūdza atvērt.
Pienāca arī mana kārta, un es sagatavojos uz garu izskaidrošanos. Noklikšķēja slēdži, un robežsardzes priekšā bija viss mana kofera saturs — maisiņi ar netīrajām drēbēm, kosmētikas piederumi, kāds pāris apavu, taču vairāk nekā pusi kofera aizņēma svaigi artišoki, kurus vēl iepriekšējās dienas vakarā biju nopircis Jeruzalemes Mahane Yehuda tirgū. Manas raizes izrādījās veltas. Ieraudzījusi šos Jeruzalemes suvenīrus, robežsardze zaudēja par mani interesi, novēlēja laimīgu ceļu un ļāva koferi aizvērt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.