Ar ticību un lielu vēlēšanos • IR.lv

Ar ticību un lielu vēlēšanos

Phjončhanas olimpiskais stadions (priekšplānā), kur notiks ziemas spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijas
Čoi Sonhuna, © The New York Times News Service

Phjončhanas līkumotais ceļš no aizmirstības uz olimpisko slavu

Li Džisola vēl bija pamatskolniece, kad viņas dzimtā pilsēta  Phjončhana 2002. gadā pirmo reizi pieteicās rīkot ziemas olimpiskās spēles. Kad iepazīšanās vizītē ieradās olimpiskās kustības sūtņi, visa meitenes klase tika nostādīta ierindā uz ielas, lai sveicienam vicinātu karodziņus.

Entuziasms toreiz bija liels, taču pieteikums diezgan bezcerīgs. Phjončhana atrodas aptuveni 80 km no pasaulē visstingrāk bruņotās robežas starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju un tolaik bija vairāk pazīstama ar kartupeļu un govju audzēšanu. Pilsētiņas centrs bija divu ceļu krustojums, kurā mirgoja lētu «mīlas viesnīcu» un karaokes bāru neona izkārtnes. Apkaimē darbojās divi slēpošanas kūrorti, taču tie nīkuļoja sniega trūkuma dēļ.

Pirmais pieteikums rīkot spēles 2010. gadā izgāzās, neveiksmīgs izrādījās mēģinājums pievilināt arī 2014. gada olimpisko pasākumu. Līdz beidzot 2011. gada vasarā Starptautiskā Olimpiskā komiteja nolēma, ka 2018. gada spēles varēs rīkot Phjončhana, kurā dzīvo 43 000 cilvēku. Tā bija gandarījuma pilna uzvara tiem, kuri ne mirkli nepārstāja ticēt nomaļās mazpilsētas izredzēm — ka arī šāda netipiska vieta var ierakstīt savu vārdu olimpiskajā vēsturē.

«Visa pilsēta izgāja dejot ielās,» atceras Li, kurai tagad ir 22. «Pirms mēs ķērāmies pie olimpisko spēļu rīkošanas kampaņas, tikai retais korejietis, kur nu vēl ārzemnieki, zināja, ka mēs vispār eksistējam.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu