Ingrīda Priedīte, korespondencšahiste • IR.lv

Ingrīda Priedīte, korespondencšahiste

Korespondencšahs, tāpat kā radioamatierisms, ir tīklošanās, secina rīdziniece Ingrīda Priedīte. Tas pats globālais tīmeklis, tikai ļoti lēns. «Iedomājieties, es no 1978. gada tīklojos ar 15 PSRS republikām, pēc tam ar pretiniekiem visur pasaulē.» Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Ieva Puķe

Pastkartes, kur šeihs spēlē šahu ar harēmu, diemžēl šeit nav. Tā, kur mīļākais iekāpj pa logu un dāma gultā jau ir atlocījusi šaha galdiņu, arī acīmredzot aizvesta uz lauku mājām. Smiedamās Ingrīda Priedīte Rīgas dzīvoklī cilā kurpju kastēs noglabātas kartītes ar šaha gājieniem. Ingrīda ir divkārtēja Latvijas čempione «dzīvajā» šahā, PSRS un Latvijas šaha meistare. Bet korespondencšahā, kur dalībnieki savus šaha gājienus sūtīja viens otram pa pastu, — lielmeistare un pasaules vicečempione. Viņas sniegumu neparastā veidā aktualizē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde par dzīvi pirms interneta Tev ir pienākušas 1243 ziņas.

«Korespondencšahā starp sievietēm ir daudz mazāka konkurence,» sportiste skaidro panākumus. «Laikam arī domāšana. Mihails Tāls, piemēram, nevarētu spēlēt korespondencšahu, pārāk grāmatvediska lieta.»

«Izstāstīšu, kā tās kartītes kursēja,» Ingrīda ķeras vērsim pie ragiem. «Pa pastu atnāk starta lapa. PSRS komandu čempionātā, kur arī piedalījos, startēja 15 republiku pārstāves, atsevišķas komandas bija Maskavai un Ļeņingradai. 16 pretinieces, katra no savas republikas. Jāizdara pirmie astoņi gājieni, kur man pēc izlozes ir baltās figūras. Uz visām kartītēm rakstiski iepazīstinu ar sevi: «Labdien, mani sauc Ingrīda, man ir 20 gadu, studēju ekonomiku.» Nosūtu, gaidu, kad atnāks tie astoņi gājieni, kur man ir melnās figūras.»

Šaha pulksteņa nospiešanas vietā — pasta zīmogi. 10 gājienu veikšanai paredzētas 30 dienas. Divreiz pārtērē laiku — zaudējums. Turnīram bija tiesnesis, kurš, ja gadījās kāds konflikts, tāpat ar pasta palīdzību pārbaudīja zīmogus. Kartīte, teiksim, uz Dušanbi varēja ceļot veselu mēnesi. Partija ilga trīs četrus gadus. Pasaules čempionāts, kurā Ingrīda ieguva sudrabu, risinājās no 1993. līdz 1998. gadam. «Vienreiz gadā drīkst ņemt 30 dienu atvaļinājumu. Dzimst bērni, uznāk slimības, brauc komandējumos.» Korespondencšahs bijis dzīvesveids. «Pasts Rīgā pie Saktas strādāja līdz vienpadsmitiem vakarā. Uzrakstu kartīti, auļoju, gaidu, lai darbiniece uzsit zīmogu. Blociņu, kurā rakstīju gājienus, nēsāju rokassomiņā.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu