Linnas Ullmannas grāmata Trauksmainie ir nesteidzīga un bieza kā vecs, labs Eiropas kino
Katru vasaru, kad meitene ierodas Fores salā, Hammarā, kur dzīvo viņas tēvs, slavenais zviedru kino un teātra režisors Ingmars Bergmans (1918—2007), uz virtuves galda ir zīmīte, uzrakstīta melniem, kantainiem, ar tušu vilktiem burtiem un nevis rindiņā, bet stabiņā. Tā vienmēr beidzas ar vārdiem: «Aprunāsimies rīt ap vienpadsmitiem — ja Tev ir vēlēšanās.» Meitene ir Linna Ullmanna, Bergmana un ne mazāk slavenās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes (šo vārdu gan man vairs neviens nepiespiedīs rakstīt citādi!) meita.
Pulksten vienpadsmitos viņi abi tiekas arī Bergmana dzīves pēdējās vasaras sākumā, maijā, lai runātos un kopā rakstītu jau iepriekš izplānoto grāmatu: viņa uzdos jautājumus, viņš atbildēs, un viss tiks ierakstīts magnetofonā. Tā varētu būt grāmata par novecošanu kā smagu un ilgstošu darbu. Bergmanam ir prātā nosaukums, kuru viņš sen jau gribējis dot kādai filmai, bet nevienai nav derējis, — Drāšanās ar nāvi Eldorado ielejā. Vai Epilogs. Pēc sešām spraigām sarunu dienām Linnai ir jāaizbrauc, bet, kad viņa pēc dažām nedēļām atgriežas, tēvs jau ir citā savas dzīves dimensijā, un sarunām ir neprognozējams ilgums un lidojums. 30. jūlijā viņš nomirst. Magnetofons ar visiem ierakstiem pazūd un atrodas tikai pēc septiņiem gadiem. Tagad tā ir pavisam cita grāmata, nekā bija plānots.
Grāmata ir nesteidzīga un reizē saspringta, nekomentēti dialogi no tās pēdējās vasaras mijas ar atmiņām par meitenes bērnību starp divu slavenu un aizņemtu vecāku dzīvēm, par viņas pašas meitiņu, par tēva bērēm. Hronoloģija ir reizē precīza, jo saistīta ar ļoti konkrētām dzīves epizodēm, un nosacīta — jo notikumus montē nevis laiks, bet asociācijas. Šī grāmata man atgādina Bergmana filmas, visvairāk Zemeņu lauku. Hammaras māja šķiet tieši tāda kā profesora Borga jaunības atmiņās, bet pašam Bergmanam ir filmas varoni atveidojušā aktiera Viktora Šēstrema vaibsti. Starp citu, Bergmans bieži runā par saviem sapņiem, un viens no tiem ir gluži dramatisks — par nemaināmu kameras fokusu, par nepārtraucamu atkārtošanos. Par nomaldīšanos — tieši tā taču pa tukšu pilsētu murgos klīda profesors Borgs, satrūkdamies no ielas pulksteņa bez rādītājiem. Un viss, protams, ir melnbalts.
Trauksmainie ir no tām grāmatām, pie kurām atgriezties daudzu gadu garumā, ikreiz citādi montējot savu tam brīdim nepieciešamo sižetu. Kādreiz tā, iespējams, būs grāmata par divu izcilu personību jūtu eksploziju, kas atstāj aiz sevis drupas un… bērnu. Par bezgalīgo saprašanos mākslā, lai kopā radītu kaut ko tik fantastisku un dziļu kā filma Persona, un nespēju vienoties, kā sauks abu meitiņu, un to, vai bērns drīkst vai nedrīkst dzert pienu. Arī par neprātīgo vēlmi tikt citā laikā, lai būtu klāt vecāku satikšanās mirklī un saprastu turpmākās dzīves loģiku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.