20 gadus pēc miera līguma Ziemeļīrija draud uzspridzināt Brexit
Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja pirmdien cerību pilna aizbrauca uz pusdienām Briselē ar Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru. Pēc viņas pārstāvju smagām diskusijām ar Eiropas Komisiju likās, ka visas nozīmīgākās domstarpības ir atrisinātas. Tas ļautu ES valstu līderiem nākamnedēļ apstiprināt, ka pietiekams progress ir panākts sarunās par Lielbritānijas izstāšanos no ES, lai pārietu pie nākamā uzdevuma — sarunām par abu pušu tirdzniecības attiecībām pēc Brexit.
Taču neilgi pēc pusdienu sākuma Ziemeļīrijas protestantu partijas vadītāja Arlīna Fostera iznāca uz provinces valdības mājas trepēm Belfāstā un paziņoja, ka Mejas panāktā vienošanās ir nepieņemama. Mejas mazākuma valdība ir atkarīga no Fosteras partijas desmit parlamentāriešu atbalsta. Lielbritānijas premjere atstāja pusdienu galdu, sazvanījās ar Belfāstu un atgriezās, lai paziņotu — vienošanās atcelta.
Asiņaino pilsoņu karu Ziemeļīrijā, kas ilga 30 gadus, īri un briti mēdza saukt vienkārši par the troubles. Latviski to varētu tulkot kā «problēmas». Nosaukumā savijas īru fatālisms un angļu emocionālā atturība, radot sajūtu, ka nemitīgie bumbu sprādzieni un atentāti ir kaut kas līdzīgs hroniskam artrītam, kas saistīts ar zināmām neizbēgamām neērtībām, bet ar ko esam iemācījušies sadzīvot.
Pirms gandrīz 20 gadiem likās, ka beidzot atrastas zāles pret šīm ilgstošajām sāpēm. 1998. gada aprīlī tika parakstīta «Lielās piektdienas vienošanās». Tā paredzēja Ziemeļīrijas karojošo katoļu un protestantu grupējumu atbruņošanos, katoļu partijām garantēja pārstāvniecību provinces pārvaldē, kā arī «cietās» robežas, kuru sargāja britu karavīri, nojaukšanu starp Īrijas Republiku un ziemeļiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.