Dreifējot

Maģiskais kimono — vai filmai pietiek tikai ar labu ideju?

Filma ar titulu — Māra Martinsona režisētā drāma Maģiskais kimono ir pirmā ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas kopražojuma filma ar Japānu. Taču režisora saites ar šo tālo zemi neaprobežojas ar konkrētās filmas tapšanu — šis ir jau trešais Martinsona darbs, kurā galveno lomu spēlē japāņu aktrise Kaori Momoi.

Pēc Amaya (2010) un OKI — Okeāna vidū (2014) Maģiskajā kimono filmas poētiskajā kamertonī iespējams sazīmēt līdzīgus motīvus — nepiepildītās ilgas, pagātnes nospiedumus varones izvēlēs un rīcībā. Režisora veidotie scenāriji ir rakstīti tieši Momoi, viņa ir kļuvusi par emblemātisku Martinsona filmu tipāžu, kam viennozīmīgi ir dota liela vara kinodarba noskaņas ietekmēšanā un pat radīšanā. Maģiskajā kimono aktrise uz ekrāna ir redzama gluži vai katrā ainā, filma ir būvēta ap viņu; un, jāsaka, Momoi spēle ir viens no spēcīgākajiem filmas elementiem.

Stāstā par japāņu sievieti Keiko, kura traģiski zaudējusi vīru un meitu un nu viesojas Latvijā, Momoi allaž paliek uzticīga tēlam. Arī tad, kad pa pusei Rīgā, pa pusei Japānā uzņemtās filmas stāsts bezmērķīgi dreifē, brīžam atgādinot pilsētvidi reklamējošu tūrisma ceļvedi — pusdienas ar Pēterbaznīcas torni fonā, skats ar Rīgas jumtu panorāmu, Rundāles pils greznie interjeri…

Kad reklāmas pauze?

Preses konferencē Maģiskā kimono veidotāji minēja, ka filma Japānā arī reklamējot Latviju kā tūrisma galamērķi. Netrūkstoši filmas atbalstītāju rindās ir vairākas ar tūrismu saistītas institūcijas (Tūrisma attīstības valsts aģentūra, Rīgas Tūrisma attīstības birojs). Citu nozaru atbalsts vietējam kinematogrāfam, protams, ir apsveicama tendence, kurai novēlu augt plašumā, taču, skatoties Maģisko kimono, galvaspilsētas reklāma šķiet klaja un stīvi neiederīga filmas kopējā noskaņā, kuru Martinsons ir veidojis kā rimti poētisku.