Ziemā klasisko orientēšanos apvidū nomaina sacensības telpās, kas nozīmē aktīvu atpūtu un jaudīgu domāšanu
Vienkārši tas izskatās tikai sākumā. Jo, kas reiz spējis vajadzīgo kabinetu atrast Valsts ieņēmumu dienesta ēkā, Austrumu slimnīcā vai Zinātņu akadēmijā, tam vairs nekāda telpu orientēšanās nevar būt par sarežģītu. Taču sacensībās jāatrod nevis viens, bet vairāki kontrolpunkti, kas izvietoti krustu šķērsu pa visu ēku. Katrs dalībnieks pārvar kilometrus, un, kamēr vien viņš skrien, redzeslokā ir tikai karte un kāpnes augšup un lejup, gaiteņi, mazākas un lielākas telpas, galdu vai krēslu veidoti labirinti un daudzi citi sporta tērpos ģērbušies ļaudis, kuri ar acīm ieurbušies kartē. Ja kaut mirkli atļauj sev nedomāt par nākamo kontrolpunktu, ir liels risks apmaldīties. Ziemā šāda telpu orientēšanās ir viens no aizraujošākajiem pasākumiem aktīvās atpūtas cienītājiem.
Orientēšanās sausām kājām
Par šīs spēles popularitāti liecina pieaugošais dalībnieku skaits Latvijas telpu orientēšanās kausa sacensībās. Pirms diviem gadiem tajās bija ap 80 dalībniekiem, šogad katrā no sešiem posmiem piedalījās no 250 līdz 320. Lielākoties dalībnieku vidū ir tie, kuri no pavasara līdz rudenim piedalās dažādās tautas piedzīvojumu sacensībās, taku skrējienos vai orientējas. Taču netrūkst arī cilvēku, kuri, gluži nejauši uzzinājuši par telpu orientēšanos, izmēģināja un aizrāvās.
Orientēšanās sportā telpa vienmēr ir uztverta kā vieta, kurā var atrasties kontrolpunkti, skaidro Mārtiņš Līsmanis. Viņš atceras, ka 90. gados, kad pats gāja orientēšanās pulciņā Rīgas Skolēnu pilī, treniņi ziemā notika telpās — treneri no galdiem un krēsliem sastumdīja labirintus, un bērniem tajos pēc kartes bija jāatrod kontrolpunkti. Kad Mārtiņš jau pats vadīja orientēšanās nodarbības bērniem, viņš uzzināja, ka kaimiņos Igaunijā regulāri notiek telpu orientēšanās sacensības. Kāpēc nesekot igauņu piemēram un nesarīkot kaut ko līdzīgu pašu mājās? «Nevar visu laiku pa slapju mežu mīcīties,» paskaidro Mārtiņš. Pirmās sacensības viņš pirms vairāk nekā desmit gadiem sarīkoja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas manēžā. Kad 2010. gadā kopā ar domubiedriem Ķīpsalas hallē no krēsliem un galdiem izveidoja labirintus, kuros meklēt kontrolpunktus, pieteicās ap 300 dalībniekiem.
«Man ļoti iepatikās,» saka Matīss Ratnieks, viens no pirmajiem, kurš pirms vairāk nekā pieciem gadiem atklāja telpu orientēšanās azartu. Toreiz viņš bija ķīmijas students Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kurš piedalījās arī orientēšanās pasākumos Tabakas fabrikā un Ķīpsalas izstāžu hallē. Tagad, 27 gadu vecumā, viņš ir Latvijas Orientēšanās federācijas valdes loceklis, kas jau trešo gadu rīko orientēšanos telpās un ir panācis šī atpūtas veida popularitāti. Sacensības ir notikušas Nacionālajā bibliotēkā, dažādās skolu un augstskolu ēkās, Nacionālajā Sporta manēžā. «Mežā orientējas tikai vienā plaknē, tas ir, vienā stāvā, bet ēkā — vairākos. Jāieslēdz pilnīgi cita domāšana, jāspēj salikt vairākus stāvus kopā un saprast, pa kurām kāpnēm skriet augšā, pa kurām — lejā,» raksturo Matīss.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.