Ierobežotā brīvība • IR.lv

Ierobežotā brīvība

10
Pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī. Foto: Paula Čurkste, LETA
Kristīne Rotbaha

2017. gada 18. novembris Rīgā. Svinam 99. gadskārtu kopš Latvijas Republikas dibināšanas. Dienā visa dzimta trijās paaudzēs pulcējamies uz svinīgām svētku pusdienām, uzdziedam augstas laimes vēlējumu Latvijai, dalāmies laikabiedru un savos dzīvesstāstos par Latviju agrāk un tagad. Pievakarē dodamies uz Askolda Saulīša filmas “Astoņas zvaigznes” pirmizrādi. Jaunajiem izglītojoši un vērtīgi, mums visiem – patriotiski spēcinoši. Vēlāk  neliela pastaiga pa gaismas festivāla “Staro Rīga” izgaismoto Rīgas centru. Cita svētku noformējuma pilsētas ielās maz, skatlogos, arī valsts iestāžu, nemaz. Tomēr labi, ka Rīga vismaz staro.

Brīvības piemineklis, no tautas norobežots ar barjerām un drošības vīriem, izgaismots un atmirdz sārti balts, trīs zvaigznes staro spoži. Palūdzam kādam (brīvības? Valsts prezidenta?) drošības vīram nolikt mūsu ziedus pie pieminekļa sānu bareljefa, kurā fiksēti dziedoši tautas dēli un meitas brīvi dziedam savu dziesmu.  Rīgas pilsētas vadība šovakar visus aicinājusi uz kopīgas Valsts himnas dziedāšanu un uguņošanas vērošanu 11. Novembra krastmalā. Uguņošanas farss mūs neinteresē, nolemjam, ka himnu varam dziedāt jebkur, ne tikai amatpersonu noteiktā vietā. Esam taču brīvi brīvā valstī.

Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”, vienojoties ar latviešiem visā pasaulē, pulksten deviņos vakarā nodziedāsim pie Latvijas un mūsu ikviena brīvības simbola – Brīvības pieminekļa. Tautas celta, tautai, tātad ikvienam mums, piederoša. Tautas lūgšana pie brīvības simbola savas valsts neatkarības pasludināšanas dienas novakarē – patriotisma simbioze.

Neilgi pirms deviņiem atdarās arī barjera, kura, izrādās, sargājusi Valsts prezidentu un nav tikusi savlaicīgi novākta, un pa šauriem vārtiņiem nu arī Tēvzeme un Brīvība simboliski ir aptaustāmi. Cilvēku te palicis pavisam maz. Nedaudzi ārzemju viesi taisa pašfoto uz pieminekļa fona,  dažas ģimenes ar bērniem, kuru ratiņi rotāti sarkanbaltsarkaniem karodziņiem stāv kā ko gaidīdamas. Arī mēs gaidām, kad pulkstenis sitīs deviņi. Jau pieslēdz attēlu pie Brīvības pieminekļa izvietotajiem lielajiem ekrāniem, skaņu nepieslēdz. Ekrānos televīzijas diktori Daugavmalā. Tie pazūd, rāda tautu, mēs ievelkam elpu dziesmai un…..

Dažas sekundes pirms pulksten deviņiem  pa pieminekļa pakājē izvietotajiem skaļruņiem sāk skanēt kāda nesen radīta kordziesma. Tauta ekrānos plāta mutes kā zivis bez skaņas, vien no lūpu kustībām nojaušami vārdi Dievs, svētī Latviju. Skaņa un bilde krasi atšķiras. Svešā kordziesma skan tik skaļi, ka savu dziesmu nav iespējams izdziedāt, to var tikai izdomāt. No pārsteiguma un apjukuma aizraujas elpa, lūgšana paliek neizteikta. Dodamies prom, arī kāda ģimene ar bērniem dara to pašu.

Svētki ir beigušies. Brīvība paliek ierobežota un noslāpēta. Prātā ataust stāsti par skaļruņiem laukumos citos, nebrīves laikos un analoģija ir šausminoša.

Vēl tikai pirms neilga laika, tepat Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis sargādamies no tautas aiz dzelzs barjeras, nez ar kādām tiesībām to apliekot arī tautai piederošam piemineklim,  svētku uzrunā tautai pauda: “Šodien mēs varam droši dziedāt savu himnu. Droši kā vēl nekad.” Varbūt viņš piemirsa sniegt norādījumus – kur un kad? Vai noteiktās vietās noteiktos laikos? Vai tagad himnu drīkst dziedāt noteikts cilvēku skaits? Varbūt diskusijas par solistu izpildīto valsts himnu rezultējušās preventīvajās darbībās, lai pie Brīvības pieminekļa nerastos nesankcionētas individuālas izpausmes? Pūlis via individuālisms?

Iespējams, ka manas aizdomas par provokatīvu, apzinātu rīcību ir pārspīlētas. Iespējams, ka tā bija muļķīga paviršība, nolaidība, kādu šodien netrūkst nevienā jomā. Taču jebkurā gadījumā, vai tas bija tīši vai nejauši, te būtu sagaidāma kāda korektīvā darbība, lai tas vairs neatkārtotos. Pirmajā gadījumā – atbilde ar paskaidrojumu, otrajā – izskaidrojumu, apmācību. Lai nav kauns no ārvalstu viesiem, no jaunās paaudzes, no nebrīves laikus piedzīvojušiem sirmgalvjiem par ačgārno situāciju, kurā es nevaru neko mainīt.

Prezidents svētku uzrunā teica arī: “Satversmē rakstīts, ka vara pieder tautai. Es gribu aicināt, lai tas nepaliek tikai likuma burts. Esiet gatavi rīkoties! Sekojiet līdzi valsts lietām, aizstāviet savas intereses, diskutējiet, runājiet. Domājiet paši un iesaistiet savus tuvākos.”  Es ilgi domāju – vai šī situācija bija pieņemama, aizmirstama, noklusējama, vai tomēr diskutējama un risināma. Manas un manas ģimenes intereses tika aizskartas, es tās vēlos aizstāvēt, tātad – nepalikt malā, runāt un sagaidīt atbildi. Ja tas būtu noticis kādā lielveikalā, man prātā nenāktu lūgt nogriezt tur skanošo fona mūziku, taču tas bija laukums pie Brīvības pieminekļa. Var jau diskutēt par citu laiku, citu vietu, kur un kad himnu bija iespējams dziedāt. Taču šis bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinājums mūsu ģimenē jau kļuvis par tradīciju. Neskatoties uz atrašanās vietu Latvijā vai ārpus tās, 18. novembra deviņos vakarā nodziedāt “Dievs, svētī Latviju”. Tā ir laba tradīcija. Tā ir izvēles brīvība. Vārda brīvība. Rīcības brīvība. Iedomāta vai reāla?

 

Autore ir LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas studiju doktorante

Komentāri (10)

rinķī apkārt 23.11.2017. 14.53

…mūsu ģimenē jau kļuvis par tradīciju. Neskatoties uz atrašanās vietu Latvijā vai ārpus tās, 18. novembra deviņos vakarā nodziedāt “Dievs, svētī Latviju”. …+++ visu cieņu šādai tradicijai un cilvēkiem, kuri mūsdienās šādu tradiciju kopj. Lai aprakstītā nesakārtotība nepaliktu gaisā karājoties, būtu labi, ja IR – palīdzētu noskaidrot, kur ir meklējami šī autores aprakstītā pārpratuma cēloņi, tas palīdzētu nākotnē izvairīties no šādiem sāpīgiem “piedzīvojumiem”.

+5
-1
Atbildēt

1

    edge_indran > rinķī apkārt 23.11.2017. 17.06

    Nepalīdzēs.
    Sarmīte Ēlerte:”…..Sabiedrības forumā līdzās citiem runātājiem šodien izskan arī radošo balsis, bet kādas augstākas autoritātes šim vārdam vairs nav. Tas nav -nedz iespējams, nedz, manuprāt, arī vēlams, tāpat kā jau par paspēlētu demokrātiju liecinātu frontei līdzīgas tautas kustības veidošanās. Demokrātija ar visām tās nepilnībām ir daudzu pavisam atšķirīgu interešu pastāvēšana un labāko risinājumu meklēšana, šīs intereses iespēju robežās saskaņojot.*” Atmodas vārdā (diena.lv)
    * Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn [2008] rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai

    0
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 23.11.2017. 14.56

+1
0
Atbildēt

0

Aivars B. 24.11.2017. 12.24

Nav jau pirmā reize, kad notiek līdzīgas lietas. Dažādos kultūras pasākumos Rīgā starp organizatoriem atrodas tādi, kas cenšas latviešiem svētkus sabojāt. Gan translācijas pie Brīvības pieminekļa norauj, gan Dziesmu svētkus centās sačakarēt, gan koncerti Daugavmalā skan kaut kādās nepatīkamās toņkārtās, gan grāmatu draugu ķēdi slikti organizēja.
Mans viedoklis – notiek hibrīdkarš, aģenti darbojas, pseidonacionālā Kultūras ministrija izliekas neko nemanām.

+1
-1
Atbildēt

2

    BardainaisSigne > Aivars B. 24.11.2017. 13.02

    Nu vajadzēja noteikti pieķibināt arī kaut ko pret nacionālo apvienību,kā tad bez tā

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    basta > Aivars B. 26.11.2017. 01.12

    Ja kultūras ministrei būtu kāda teikšana, tavējās kremļa maukas, čekas kājslauķi, zagļi un pidarasi sen jau šūpotos striķos Karātavu laukumā bērniem, vārnām un ārvalstu tūristiem par prieku, bet to pārējie atbalstītāji 16. martā pie Brīvības pieminekļa savas pieres dauzītu līdz asinīm..

    0
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu