«Mans dzīves piepildījums ir arī tas, ka es varēju atgriezties šeit Latvijā,» saka Ingrīda Meierovica. Ar kuģi 60. gados apbraukusi apkārt pasaulei, viņa tagad Rīgā sīksti iesakņojusies kā kadiķis — tāds reiz bija Ingrīdas pseidonīms Radio Brīvā Eiropa
Miška, viņš ir apmēram manā vecumā — Ingrīda Meierovica paceļ gaisā pelēki brūnu, padilušu auduma lācīti, kam gadīgas rokas uzadījušas cepurīti un uzvalciņu Latvijas karoga krāsās. Kas viņai to dāvinājis ap 1934. gadu, neatceras. Vecāku lutinātā Rīgas meitene nav pieķērusies savai leļļu kolekcijai, vairāk auklējusi lāčus — mazo Mišku un lielo, pinkaino Mukiju. «Saglabājies tikai šis. Viņš ar mums sagaidīja kara beigas Vācijā, nonāca arī bēgļu nometnē, ceļoja uz Austrāliju. Kad atgriezos Eiropā un tālāk devos uz Ameriku, viņš palika pie manas mammas Austrālijā,» stāsta Ingrīda. «Mamma atbrauca pie manis ciemos, kad jau biju precējusies un dzīvoju Amerikā, un viņu atveda. No tā laika es no viņa negribu šķirties.»
Ingrīda novieto Mišku ierastajā vietā — uz koka lādītes, kur glabājas fotogrāfijas. Ar latviskiem ornamentiem rotāto kastīti taisījis viņas tēva brālis emigrācijā.
«Es to saucu par latviešu baroku — katra trimdas latvieša dzīvoklī bija zināmas lietas,» viņa iesmejas. «Cilvēkiem tās simbolizēja pazudušo pasauli. Viņi tās darināja brīvajā laikā — kā nu katrs mācēja. Māla svečturi, vāzes un šķīvji, izšuvumi.» Pat viņa, 15 gadus veca meitene, bēgļu gaitās Austrālijā izšuvusi spilvenu. «Nekad neesmu bijusi rokdarbniece, kāpēc man to vajadzēja?» jautā un pati tūdaļ atbild: «Acīmredzot, Austrālijā man tā visa pietrūka. Vācijā mēs tikām audzināti latviski — it kā Latvijas skola būtu pārcelta uz bēgļu nometni Vācijā. Mums pat bija uniformas, koris, teātri spēlējām tāpat kā Latvijā.»
Saulainajā Austrālijā, Ingrīdas vārdiem, viss licies pilnīgi aplam, sākot no eksotiskajām, griezīgi skaļajām putnu balsīm līdz skatam aiz bēgļu barakas loga — sauss, pelēks, izdedzis klajums, tikpat vientuļš kā viņa pati. «Skolas biedri lielākā daļa bija aizbraukuši uz Ameriku, jutos pamesta. Kad Austrālijā sāka iznākt pirmās latviešu grāmatas, piemēram, Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis, es tās pirku. Tas bija kā sapnis, no kura negribēju pamosties. Sapnis par Latviju.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.