Nacionālā kinobalva Lielais Kristaps — starp formāta meklējumiem un misiju
Vienkāršāk vairs nevar — bez godīga (paš)vērtējuma nav attīstības. Jātic, ka šī atziņa vēl aizvien kalpo kā viens no galvenajiem kinobalvas Lielais Kristaps dzinējspēkiem. Balva, starp citu, ir iedibināta pirms apaļiem 40 gadiem un, pēc organizatoru teiktā, esot senākā kultūras balva Latvijā. Šogad Lielā Kristapa filmu skates notiks valsts svētku nedēļās, no 9. līdz 14. novembrim, finišējot ar balvu pasniegšanas ceremoniju, kas tiks translēta tiešraidē Latvijas Televīzijā 13. novembrī.
Savā pastāvēšanas laikā Lielais Kristaps ir piedzīvojis lērumu pārvērtību un korekciju (sākot ar norises laiku, biežumu un beidzot ar balsošanas sistēmu), taču, gluži kā Rīga nekad nav gatava, arī balva pēc nepilna pusgadsimta vēl aizvien, izskatās, ir ideālā formāta meklējumos.
Taču aizstāvībai jāpiebilst, ka tās pastāvēšanu un norisi ir ietekmējuši dažādi ārēji «forsmažori», piemēram, valsts iekārtas maiņa, dramatisks mazbudžets 90. gados un nu arī pastāvīga darbošanās vidē, kur gadā tiek saražots salīdzinoši neliels daudzums filmu.
Nomināciju neprāts
Jāsaka, viena gada filmu raža Latvijas pieticīgā budžeta apstākļos ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko Lielajam Kristapam ir un būs jāsastopas (atskaitot gaidāmo valsts simtgadi, protams). Proti, ja filmu ir maz, var gadīties, ka dažas nominācijas paliek tukšas vai tajās ir, piemēram, tikai viens pretendents. Taču šobrīd nomināciju situācija tiek nevis konstruktīvi un pielāgojoties situācijai risināta, bet gadu no gada tiek mēģināts kaut kā «aizlāpīties» vai neapdomīgi izlikties to neredzam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.