Ko darīt ar beigtu Ļeņinu? • IR.lv

Ko darīt ar beigtu Ļeņinu?

Vilis Daudziņš ar Ļeņina lomu savā pārtapšanas prasmē ir pacēlies jau gluži šausminošā, droši vien jāsaka, dieva statusā. Attēlā: ainā ar Baibu Broku (Krupskaja). Foto — Jānis Deinats
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Viļa Daudziņa neticamais meistardarbs JRT izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte

Izrāde Pēdējā Ļeņina eglīte negaidot ir kļuvusi par sensāciju, ko visi kāro redzēt, tāpēc, pirms sāku par to rakstīt, jāliek galdā kārtis — divreiz noskatoties Ulda Tīrona iestudēto darbu, iemīlēt to neesmu spējusi, un ap pusotru stundu garā izrāde, manuprāt, prasa no skatītāja krietni daudz izturības. Tomēr tas nav iestudējuma noliegums, drīzāk godīgs brīdinājums — lai arī runāt par to ir interesanti, izrāde realitātē skatītājam var nebūt aizraujoša. Tāpat kā droši vien var arī sajūsmināt, mulsināt, smīdināt, likties drosmīga vai nepieņemama. Tas, ka viedokļi ir radikāli atšķirīgi, manuprāt, ir interesantākais šīs izrādes aspekts.

Tīrons šoreiz ir gan režisors, gan dramaturgs, un tas izsaka visu: ja esat kādreiz ieskatījušies žurnālā Rīgas Laiks, atpazīsit tēmas un atsauces. Sižets ir saistīts ar konkrētu vēsturisku fonu — Ļeņina pēdējām dienām, kad revolūcijas tēvs ir pusparalizēts, plānprātīgs un nespēj komunicēt. Viļa Daudziņa atveidotā Ļeņina pirms- un pēcnāves pasaule ir fantasmagoriska, un tajā klīstošos vampīrus (ne velti iestudējuma programmiņā reproducēta Nikolaja Vasiļjeva bildīte, kurā redzams, ka mirušajam Ļeņinam pārliecies Nosferatu no vācu ekspresionista Frīdriha Vilhelma Murnava filmas) var interpretēt pēc patikas — kā vājprātīgā skatu uz pasauli, kā konkrētas vēsturiskas situācijas vērtējumu vai arī kā joku.

«Joku» iestudējumā ir daudz — no citātiem mudž gan Tīrona teksts, gan Rūdolfa Baltiņa un Daces Slokas iekārtotā telpa; ekspresionisms, supremātisms, eigēnikas traktāti, padomju folklora, krievu klasikas alūzijas, budisms, 20. gadu politikas atsauces, Pjatigorskis, derviši, postmodernisms… Atsevišķi ņemot, nekā jauna (it īpaši fakti par Ļeņinu ir ne tikai zināmi, bet, vismaz «pēcnāves tiesas» ainā, pat bērnišķīgi, salīdzinot ar viņa biogrāfijas pieturas punktiem). Tomēr, sastiprināti ar absurda dramaturģijai radnieciskiem paņēmieniem, tie veido principiālu stāstu vairākās daļās. Vispirms sabrūk Ļeņina fiziskais ķermenis, un mēs vērojam apkārtējo reakcijas uz neizbēgamo. Tad viņu padara par pieminekli. Tad mēs ielūkojamies Ļeņina pēcnāves eksistencē — viņa realitātes atlūzās un paštiesāšanās procesā, pretstatot labos darbus sliktajiem. Visbeidzot redzam Ļeņinu mauzolejā, ko mūžos sargā latviešu strēlnieki, vienā rokā šauteni, otrā — Ziemassvētku eglīti sagrābuši. Tas viss kopā ir… mulsinoši. Un, lūk, kādēļ.

Jau minēju, ka iestudējumu skatījos divreiz — pirmizrādē stāsts bija vairāk par Ļeņinu kā konkrētu personību; vēlāk izrādi drīzāk varētu raksturot drusku huligāniski — visi mirst (arī Ļeņins). Gan vienā, gan otrā gadījumā Ļeņina eglītes vēstījums nolasāms skaidri un acīmredzot liecina par precīzi formulētām režisora, dramaturga idejām. Domājot par to, kāpēc mani izrāde garlaikoja, tas varbūt ir viens no iemesliem — Tīrons rāda domāšanas rezultātu, nevis procesu, un skatītāja līdz- vai patstāvīgai domāšanai vieta izrādē nemaz nav paredzēta.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu