Kalnciems ir padrūma vieta — no ķieģeļu ražotnes strādnieku mājiņām izaudzis ciemats, kurā ar betona sētu ieskautas industriālas ēkas izraibina daudzdzīvokļu nami. Bet kopš septembra vidus līdzās sociālās aprūpes mājai kā liela dāvanu kaste stāv grafiti stilā izrotāta bijusī sarga mājiņa.
Ideja, ka Rihards varētu apgleznot pelēko ķieģeļu būdu, radās viņa vēstures skolotājam Valentīnam Toleiķim. Reiz viņš ar atzinīgu smaidu bija novērtējis skolēna zīmējumus vēstures kladē. Pirms pāris gadiem, saticis Riharda dvīņubrāli Tomasu, skolotājs pajautājis, vai Rihards grib izrotāt neglīto mājiņu līdzās sociālās aprūpes centram? Viņš tobrīd vēl dzīvoja Anglijā. 2009. gadā, nespēdams Latvijā atrast darbu, bija devies strādāt uz Satonbridžas salātu fabriku. Sešus gadus pavadījis ēkā bez logiem, diendienā fasēdams salātus un juzdamies kā sīka skrūve lielā mehānismā. Kad brālis telefonsarunā atstāstīja skolotāja vārdus, Rihards nolēma atgriezties Kalnciemā. Mājās. Pie vistuvākajiem cilvēkiem, galu galā. «Tas bija viens no prātīgākajiem lēmumiem manā dzīvē,» secina 34 gadus vecais Rihards.
Darbs fabrikā Rihardam nepatika, taču, dzīvodams Anglijā, izkopa savas mākslinieciskās dotības. Kad Satonbridžā bija samaksājis pirmo īres maksu, naudas ēdienam neatlika. «Lai nedzīvotu badā, sāku zīmēt.» Izlikdams zīmējumus logā, piesaistīja kaimiņu interesi un dabūja pasūtījumus. Ēdienam nopelnīja, arī uz ielas zīmējot. Tur Riharda darbus ievēroja kāda izstāžu kuratore un nopirka viņam visu nepieciešamo gleznošanai, un ieteica mācīties Rietumanglijas koledžā Kinglinā. Koledžu pabeidza ar diplomu, kas dod tiesības turpināt mākslas studijas augstskolā. Ja ne augstā studiju maksa, Rihards paliktu Anglijā mācīties.
«Taču man patīk Latvijā! Te ir kaut kas harmonisks!» saka Rihards, gandarīts, ka atgriezies mājās. Dabūjis sezonas darbu kūdras ražotnē Laflora, kur varot nopelnīt vairāk nekā Anglijas fabrikā. Turklāt kūdras purva strādnieki varot paši noteikt darba grafiku. Rihards strādājis tik daudz, lai ik dienu varētu atlicināt laiku arī sarga būdiņai. «Kamēr gleznoju, par manu darbu izteica dažādus komentārus. Kas vienam šķita depresīvs, citam — optimistisks. Sapratu, ka visiem neizpatikšu, tāpēc gleznoju, ko pats gribēju,» stāsta Rihards.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.