Tirgū • IR.lv

Tirgū

1
Nellija Ločmele

Klusa kņudināšana saules pinumā visus šurp atvedusi no dzīves vienmērības — tā Inga Ābele tepat žurnāla otrā galā raksta par rudenīgā skaistuma vērotājiem Siguldā. Man nav sanācis šoruden Gaujas senlejā izlocīt kājas un skatu, tāpēc ar baudu lasu vismaz rakstnieces vērojumus un īstenoju citu viņas ieteikumu — aizdegt pa vasaru piemirstās sveces. Vasks iesmaržojas silti un rāmi. Iesaku arī jums atkārtot šo rituālu — tas palīdzēs ar mierīgu prātu pievērsties šī numura pētījumam par Rigvir reģistrācijas aizkulisēm.

Stāsts par šīm melanomas zālēm man šķiet viens no bēdīgākajiem pašmāju zinātnes un biznesa krustojumiem. Sācies kā daudzsološs latviešu pētnieces atklājums vēl padomju laikos, tas nu izvēršas peļņas projektā, kas raisa šaubas ne tikai par biznesa, pētniecības un medicīnas ētiku, bet arī valsts spēju reāli uzraudzīt zāļu tirgu pacientu interesēs.

Daudzi būs pamanījuši aso konfliktu, kas radies, atzītiem onkologiem iestājoties par Rigvir izslēgšanu no zāļu reģistra nepietiekamo zinātnisko pierādījumu dēļ. Kamēr ražotājs pārmetumus noraida un trenkā kritiķus, valsts pasīvi vēro.

Tagad Ir rīcībā nonācis dokuments, kas liecina — jau reģistrācijas procesā celti skarbi iebildumi pret Rigvir nepietiekamajiem efektivitātes pierādījumiem, taču valsts tos vienkārši paslaucījusi zem tepiķa! Reģistrācija un vēlāk valsts kompensējamā medikamenta uzticamais statuss ļauj ražotājiem būvēt miljonu biznesu, kas vēža pacientiem pārdod nevis striktā modernā zinātnē balstītus efektivitātes pierādījumus, bet cerību stāstus. Cerības tirgot nav aizliegts — tikai rodas jautājums, kāpēc Latvijas valsts tās sauc par zālēm?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu