Nesatikšanās. Nastavševs versus Čehovs • IR.lv

Nesatikšanās. Nastavševs versus Čehovs

No kreisās: Marija Bērziņa (Olga), Daiga Kažociņa (Maša) un Madara Botmane (Irina). FOTO — margartia germane
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Šo recenziju nav patīkami rakstīt. Arī intrigu par to, kāds ir režisora Vladislava Nastavševa Trīs māsas. Refleksija iestudējums, kam pretenciozi norādīti divi autori (Čehovs/Nastavševs), uzturēt negribas. Izrāde ir sarūgtinoša neveik-
sme. Ne tur Čehova, ne Nastavševa, ne refleksijas, un kaut nedaudz pozitīvais vērtējums šoreiz ir mana solidarizēšanās ar aktieriem.

Nastavševa režijas metode līdz šim, šķiet, bija raksturojama kā māksliniecisks haoss — viņa izrādes top spazmatiski, mokās un nereti pirmizrādes vakarā vēl nav gatavas. Tomēr nevar noliegt, ka haoss var būt radošs. Nastavševa veiksmīgākie darbi līdzinās brīnumam — tāpēc, ka tie vispār rodas, un arī tāpēc, ka nav līdz galam racionāli aptverami. Kā dzeja, kā sapnis. Uzvarētājus nesoda, tāpēc — vai nav vienalga, kā brīnums top? Citādi ir tad, ja brīnums nepiedzimst. Īpaši šoreiz, jo pat ar paviršām zināšanām par slavenā krievu dramaturga izcilo lugu režisoram jāzina — bez skrupulozas sagatavošanās nav pamata cerēt uz brīnumu.

Antons Čehovs ir izcils dramaturgs, tomēr viņa lugu iestudējumi nevar izdoties nejauši. Čehova lugās ir daudz vārdu, maz darbības, un tās ir garlaicīgas. Līdz tās izlasa režisors un aktieri un vārdiem, kas drukāti šķiet bezjēdzīgi, piešķir nozīmi ar vārdos nepasakāmo — intonāciju, kustību, reakciju. Tas ir smalks, piņķerīgs darbs, jo interpretācija nedrīkst izjaukt lugas iekšējo loģiku (bet tā Čehovam allaž ir ārkārtīgi sarežģīta, katram varonim reaģējot uz mazāko kairinājumu). Tas ir arī sajūsminoši radošs process, jo variantu skaits ir gandrīz bezgalīgs, un vienlaikus prasa virtuozu precizitāti no aktieriem un detektīva cienīgu uzmanību no skatītāja.

Trīs māsas, luga par nesen mūžībā aizgājuša pulkveža meitām, kas dzīvo provincē un sapņo atgriezties Maskavā, nav izņēmums. Iespējamo interpretāciju ir bezgalīgi daudz — sākot no romantiskām līdz ciniskām. Taču Nacionālā teātra izrāde nerāda nevienu no tām — ir tikai atsevišķi fragmenti, kas neturas kopā; bez stāsta, bez jēgas. Tikai garlaicīgs teksts.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu