Par cilvēkiem un idejām

Kad noslēdzās rudens festivālu sezona, to vidū arī starptautiskais teātra festivāls Homo Novus, tapa zināms, ka festivāla rīkotājs — Jaunā teātra institūts un tā vadītāja Gundega Laiviņa — savu interesi par pilsētas kultūru, aktīviem iedzīvotājiem un neparastiem namiem arhitektu komandas sastāvā 2018. gadā realizēs Venēcijas Arhitektūras biennālē. Latvijas ekspozīcijas tēma skars kopdzīvi daudzdzīvokļu mājās dažādos laika periodos un tās autori — arhitekti Evelīna Ozola, Matīss Groskaufmanis un scenogrāfe Anda Skrējāne — ar Gundegu vienā komandā meklēs atbildi uz jautājumu, kam pieder un kas rūpējas par telpu aiz privātā dzīvokļa durvīm.

Atskatoties uz jaunā teātra jomā paveikto un gatavojoties Venēcijai, Gundega visilgāk domā par jautājumu, ko saņem intervijas beigās — vai esi cilvēks ar misiju, kam jāizdara vairāk par citiem? «Tie mākslinieki, kuri strādā bez kompromisiem, ir cilvēki ar misiju,» viņa atbild. «Kas attiecas uz mani, es ceru, ka mēs Latvijā vēl neesam tādā situācijā, kad par misiju ir jāsauc godīgi padarīts darbs.» Lai arī Gundegas vārds ir pazīstams teātra mākslas entuziastiem, viņas darba robežas nebeidzas līdz ar skatuvi.

Reklāmistiem ir teiciens, ka savu ideju jāprot pārdot viena lifta brauciena garumā. Kā tu sevi un savus projektus stādi priekšā sabiedrībā, kur tevi nepazīst?
Mēs esam pārdevuši pasākumu liftā. Burtiski. Ar kolēģi Zani Kreicbergu reiz bijām Minhenē uz teātra festivālu, kurā ar izrādi viesojās arī Gundars Āboliņš. Dzīvojām vienā viesnīcā un, braucot brokastīs, trāpījāmies kopā liftā. Stāstīju Zanei par brīnišķīgu spāņu objektu teātra māk-

slinieka izrādi. Gribējās to atvest uz Latviju, bet decembrī, nevis Homo Novus laikā. Tas ir dārgāk un sarežģītāk. Izrāde bija maza un intīma, un bija skaidrs, ka ar biļetēm neko nenopelnīsim. Gundars Āboliņš sarunu dzirdēja un vēlāk brokastīs pienāca pie mūsu galdiņa un teica, ka esot sazvanījies ar Jaunā Rīgas teātra biedrību, kas ir gatava ziedot naudu, lai izrāde Rīgā notiktu.