Sofijas Kopolas jaunā filma Pieviltie – skaistā mazuma piegarša
No baltām drānām un naiviem skatieniem līdz nospriegotai iekārei un asinīm. Tik dramatiskas noskaņu svārstības piedzīvo amerikāņu režisores Sofijas Kopolas režisētā drāma Pieviltie. Maijā Kannu kinofestivālā pirmizrādītā filma iezīmē patīkamu atgriešanos pie Kopolas stila – pasteļtoņos ieturētās vizualitātes un rimtā, taču klusināti dramatiskā vēstījuma, kāds bija raksturīgs viņas spēcīgākajiem darbiem (Jaunavu pašnāvības, 1999; Pazudis tulkojumā, 2003; Kaut kur, 2010).
Taču, lai nevairotu liekas gaidas un neradītu aplamu priekšstatu, Kopolas kinodarbu nevajadzētu salīdzināt ar 1971. gadā uzņemto, krietni vien sulīgāko un mazāk pieķemmēto «oriģinālu» – Dona Sīgela filmu Pieviltie ar Klintu Īstvudu kaprāļa Makbērnija lomā (Kopolas filmā to spēlē Kolins Farels). Ne jau tāpēc, ka Kopolas kino būtu kāds otrais uzlējums, bet gan tāpēc, ka tā ir pavisam citādi iecerēta filma.
Svešinieka ietekme
Iespējams, lai uzrunātu publiku, kuras lēmumu par kino apmeklējumu ietekmē filmā spēlējošo zvaigžņu spožums un skaits, Kopola savu kinodarbu ir izveidojusi kā zvaigžņu plejādi – tajā spēlē Nikola Kidmena, Kirstena Dansta, Kolins Farels un Elle Faninga. Viņi visi ir notverti savādā «ieslodzījumā»: 19. gadsimta kristīgā meiteņu internātskolā Amerikas dienvidos, ko no apkārtējās pasaules ir norobežojis pilsoņu karš starp Savienoto valstu un Konfederācijas štatiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.