Kā smagnēja tvaika lokomotīve ar sarkanu zvaigzni pierē apgriezienus palēnām uzņem parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuras uzdevums tikt skaidrībā par valsts nozagšanas pazīmēm un likumsargu darba kvalitāti oligarhu lietā. Daudzkas šajā komisijā atgādina maldīšanos starp greizajiem spoguļiem, kad atspulgi uzdzen smieklus vai riebumu. Taču Saeimas rosībai ir kāds neapšaubāms pluss – tā vairo publiski pieejamo informāciju par šo skandalozo lietu. Turpmākajos mēnešos gan jau uzzināsim arvien vairāk detaļu, kas ļaus vērtēt gan izmeklēšanas kapacitāti, gan politisko vidi.
Šajā žurnāla numurā intervējam Andreju Judinu – Saeimas deputātu, krimināltiesību ekspertu. Viņš ir aktīvs izmeklēšanas komisijā un bija gatavs to arī vadīt, taču neatbilda Saeimas vairākuma politiskajiem kritērijiem jeb, runājot oligarhu žargonā, nebija «lielākais kretīns».
Judins ir viens no retajiem cilvēkiem, kam ārpus noslēgta tiesībsargu loka ir piekļuve oligarhu krimināllietas 117 sējumiem, un viņš gatavs dalīties ar saviem secinājumiem, tos lasot. Viņaprāt, lieta apliecina, ka valsts nozagšana Latvijā ir fakts. Tas, ka valsts nespēj nozadzējus notiesāt, nenozīmē, ka viņu rīcība ir atzīta par legālu vai atbalstāmu. Tieši otrādi – redzot tiesībsargājošo iestāžu vājumu, jāmeklē citi instrumenti, kā sabiedrībai pasargāt savu valsti no sistēmiskas korupcijas ļaunuma, kas var Latviju iznīcināt. Oligarhu lietas materiālu publiskošana būtu viens no risinājumiem, ko Judins rosina sabiedrības interesēs. Jāpiekrīt – tumsa nepazūd, ja to lamā, ir jāiededz svece. Būs jāpapūlas, lai pretvējā uzšķiltu liesmu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.