Kroma kolna kareivji • IR.lv

Kroma kolna kareivji

8
Brālības vadonis Aleksandrs Lubāns (no kreisās) cīnās pret Jumi Ušpeli. Puiša tēvs Aivars, Latgales keramiķis, tradīciju kopējiem sagādāja pirmo šķēpu un bruņukreklu.
Ieva Puķe

Gadsimtu mijā Aleksandra Lubāna prātā iesēdās doma par seno latgaļu pils rekonstrukciju pie dzimtajām mājām starp Maltu un Dagdu. Viņa iedvesmota, novadnieku kopa tagad pievērsusies ne tikai vēsturiskajām cīņām, bet arī katrs savam amatam

Parasts lauku ceļš starp Maltu un Dagdu Latgalē, Baltkrievijas pierobežā. Netālu aiz Pušas ciema atzarojas grantēts māju celiņš. Priežu Kalns ir Aleksandra Lubāna dzimtā sēta. Nu jau septiņus gadus tai blakus līkumā aiz kokiem nejaušam autobraucējam negaidīti acu priekšā izaug Kroma kolna pils koka apbūve. Aleksandrs, darbīgs četrdesmitgadnieks, ikdienā ir virsmežziņa vietnieks Valsts meža dienestā Rēzeknē, bet brīvajā laikā, arī šajā augusta priekšpēdējā sestdienā – virsaitis Kroma kolna brālības, latgaliski bruolistes, svētkos. 

Tur ik gadu pulcējas viņa karadraudze, seno latgaļu cilts. Uzņem jaunus biedrus, esošie katrs simboliski uznes kalnā pa akmenim pils teritorijas iekārtošanai, uz vairoga paceļ augšup aizvadītā gada izcilāko bruolistes vīru un sievu. Skan smiekli un latgaliešu mēle. 

Ideja par pili radusies 2001. gadā, kad pa Latviju ceļoja publicisti Aivars Berķis, Ēriks Hānbergs un Imants Ziedonis. «Meklēja visādus meža dīvaiņus,» pajoko Aleksandrs, «arī mūsu lauku sētā iebrauca. Es tad vēl par mežsargu strādāju, apkārtnē zināju visus pilskalnus. Kā viņi mani atrada? Biju savā saimniecībā iestādījis vairāk nekā 1800 ozolu, kāds bija pastāstījis.» Runājuši ne tikai par kokiem, arī par vēsturi. «Mums, latgaliešiem, ir grūti pateikt, ka mums kaut kā nav. Bet viņi mani piespieda to pateikt,» Aleksandrs retoriski noskalda. «Pavaicāja, vai man Latgalē ir zināms kāds rekonstruēts pilskalns. Tajā laikā Lielvārdē, Daugavas krastā Agra Liepiņa pils bija, Tērvetē Nomunds Jerums cēla savu koka pili, Āraišos bija arheologa Apala ezerpils. Latgalē nekā tāda nebija. Man nācās teikt: «Mums nav.» Vispār latgaliešiem viss ir,» viņš saslejas. «Mums Latgale ir liela. Viegli pateikt «mūsu mazā Latvija», bet grūti – «mūsu mazā Latgale». Un tāpēc manī vēl ilgi sēdēja: mums Latgalē nav pils, ko parādīt.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu