No dobes uz šķīvja • IR.lv

No dobes uz šķīvja

5
Ritvars uz terases.

18 gadus vecais Valtera restorāna pavārs Ritvars Toms Logins mammai māca neraut ārā nezāles un papildina dārzu ar ekskluzīviem garšaugiem

Dārzs man bijis kopš sešu gadu vecuma, kad ar ģimeni pārvācāmies no dzīvokļa Rīgā uz privātmāju Ulbrokā. Taču novērtēt to sāku tikai pirms trim gadiem. Tad nopietnāk pievērsos ēst taisīšanai un izkopu savu filozofiju izmantot maksimāli daudz Latvijā audzētus produktus. Staigāju pa dārzu kā no mākoņa nokritis: izrādās, mums ir plūškoks? Un arī bārbeles? Ģimene smējās par manu brīnīšanos, bet es biju neizmērojami pateicīgs mammai, ka viņa visu manām gastronomiskajām izpausmēm jau bija nodrošinājusi.

Bez pļāvēja un ķīmijas

Pirms tam manas attiecības ar dārzu bija virspusējas. Varētu teikt – tikai baudīju tā sniegtos augļus. Protams, kopš mazotnes vienmēr esmu pļāvis zāli. Taču klusībā sapņoju kad izaugšu liels, pelnīšu tik daudz, lai varu nolīgt kādu citu to darīt manā vietā. Smejos, ka šobrīd sapnis ir piepildījies, jo pļaujmašīna nesen salūza.

Taču tagad esmu sācis nopietni iesaistīties ģimenes dārza veidošanā. Ievedu mūsu saimniecību bioloģiskā gultnē, lai visi dārza labumi būtu droši liekami uz šķīvja. Piemēram, rozes vairs netiek ķīmiski mēslotas, un es varu pagatavot burvīgu rožlapu sīrupu. Tāpat iemācīju, ka nevajag ravēt panātri, savvaļas zirni un savvaļas burkānu, jo tie visi ir ēdami. Sākotnēji gan mamma rauca pieri, bet tagad šiem augiem, pat pļaujot mauriņu, tiek iets ar līkumu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu