Nelaimes vieta • IR.lv

Nelaimes vieta

2
NULL

Aivara Strangas pētījums pacietīgi atmasko ulmaņlaiku saimnieciskās izaugsmes melus

Rīgas Kinostudijā 1956. gadā tapušajā režisora Vara Krūmiņa īsfilmā Cēloņi un sekas, kas veidota pēc Andreja Upīša noveles, par cēloņu un seku attiecībām viss ir skaidrs. No iepirkumu groza izkrīt un saplīst ola, un šis negadījums iekustina notikumu ķēdes reakciju, kurā tiek ierauts grāmatvedis, ministrs, dzejnieks un citi 30. gadu Rīgā mītoši personāži. Arī realitātē mēs tiecamies saskatīt šādus skaidri iezīmētus kaut kā sākuma vai beigu punktus, mēdzam tos dēvēt par skolas solā apgūstamiem vēsturiskiem faktiem, piemiņas vai svinamām dienām, un mīļu prātu izliekamies nemanām, ka tā ir sevis mānīšana. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesora, habilitētā vēstures zinātņu doktora Aivara Strangas darbs Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934-1940) ir labas pretzāles šādam apmānam par vienu no būtiskākajiem un krāšņiem izdomājumiem apaugušajiem Latvijas vēstures posmiem – laiku no Ulmaņa antidemokrātiskā apvērsuma 1934. gada 15. maijā līdz Latvijas valstiskās suverenitātes zaudēšanai 1940. gada 17. jūnijā.

Profesora Strangas rakstības stilu nekādā ziņā nevar nodēvēt par gludi plūstošu, teksts no lasītāja pieprasa pakļaušanos ievērojamam informācijas apjomam un vēsturnieka saspringtās domas mestajiem līkločiem, taču brīdī, kad izdodas savu uztveri sinhronizēt ar autora izvērtējošo balsi, grāmata dāvā patiesu uzzināšanas prieku un vielu pārdomām ne tikai par pagātni, bet arī par tagadnes norisēm gan mūsu valstī, gan plašākā mērogā. Tāpat kā 15. maija apvērsums nenāca kā zibens no skaidrām debesīm (grāmatas pirmās nodaļas sākumā kā moto likts burvīgs citāts no 1933. gada preses: «…krīzes zvaigzne jau sākusi bālēt…») un 17. jūnijs nebija nejaušas sagadīšanās iznākums, arī Stranga nedarbojas tukšā vietā. Zināmākais darbs, kurā aplūkots arī šajā grāmatā aprakstītais laika periods, protams, ir Stokholmā iznākusī Arnolda Aizsilnieka hrestomātiskā Latvijas saimniecības vēsture. 1914-1945, kuru autors min kā paraugu, ne reizi vien uz to atsaucas un pazemīgi izsaka cerību, ka viņa darbs varbūt to papildinās. Esmu pārliecināts, ka Strangam tas ir izdevies.

Ja nopietniem vēsturiskiem pētījumiem būtu pieņemts piekarināt žanru apzīmējumus, Strangas grāmata būtu pelnījusi traģēdijas birku. Kopš savas padomjlaika bērnības atceros, ka «Ulmaņa laiki» pieaugušo sarunās tika pieminēti gluži vai kā zudībā aizgājis zelta laikmets. Tēvam patika atminēties mazpulcēnu gaitas, kociņu stādīšanu gar Vienības gatves malu un satikšanos ar pašu «Ulmaņpapu». Tas, kā padomju režīms ar noliegšanas un nīdēšanas attieksmi veicināja Ulmaņa autoritārisma idealizāciju, varētu būt aizraujoša pētījuma tēma.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu