Jaunā vietā • IR.lv

Jaunā vietā

5
NULL

Romāns Jēzus bērnība lasītāju notur nepārtrauktā sasprindzinājumā

Dienvidāfrikā dzimušajam rakstniekam Džonam Maksvelam Kutzē (1940) piemīt pat biedējoša spēja notvert un nelaist vaļā lasītāja uzmanību, turklāt neatkarīgi no izraudzītās tēmas – vienalga, vai tā būtu postaparteīda Dienvidāfrikā uzvesta nežēlīgas morāles drāma kā romāns Negods (latviešu valodā iznācis 2003. gadā), vai daudzslāņaini metaforisks vispārinājums par pasaules kārtību un cilvēka dabu, kāds ir nupat iznākušais romāns Jēzus bērnība

Nav brīnums, ka Kutzē proza neļauj palikt vienaldzīgam to apliecina gan fakts, ka 2003. gadā rakstniekam tika piešķirta Nobela prēmija, gan, piemēram, angļu rakstnieka Martina Eimisa pārliecība, ka «Kutzē vispār nav talanta», jo «visu viņa stilu nosaka pilnīga nevēlēšanās radīt kaut drusciņu prieka». Nav grūti nojaust, ko Eimiss savā mūžīgajā lecīgumā ir vēlējies pateikt, tomēr, manuprāt, tas nepavisam nav talanta trūkums. Negoda lasīšana arī man šķita tikpat smags pasākums kā Mihaēla Hānekes filmas Dīvainās spēles skatīšanās, taču uztveres vieglumu vai smagumu, prieku vai tā trūkumu es sen neuzskatu par būtiskāko mākslas darba nozīmīguma vai kvalitātes kritēriju. 

Šā ievada nolūks nav aizbiedēt lasītājus no Jēzus bērnības, jo romānam ir pilnīgi atšķirīgi mērķi, un rakstnieks to sasniegšanai izmantojis tik atšķirīgus līdzekļus, ka, ja vien romānu necaurstrāvotu jau sākumā minētā spēja noturēt lasītāju nepārtrauktā sasprindzinājumā, varētu domāt, ka grāmatu sarakstījis pavisam cits autors. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu