Salmans Ahtars ir ne tikai pasaulē pazīstams psihoanalītiķis, bet arī dzejnieks un mūsdienu politisko patoloģiju skaidrotājs
Tam ir jābūt interesantam cilvēkam, kurš uz jautājumu – kādu kultūras pasākumu jūs vēlētos apmeklēt? – saka: dzejas lasījumu ar kādu no jūsu izcilākajiem dzejniekiem. Tieši šādu atbildi saņēma Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas pārstāvji, kas uz Rīgu bija uzaicinājuši vienu no pasaules vadošajiem psihoanalītiķiem Salmanu Ahtaru (Salman Akhtar). Cēlies no prominentas Indijas musulmaņu literātu un politiķu ģimenes, viņš jau vairāk nekā 40 gadus Amerikā praktizē un pasniedz psihoanalīzi. Ahtars ir daudz rakstījis ne tikai par cilvēka psihi, bet arī par imigrāciju un dzeju, viņam ir interesanti ieskati politikā. Noklausījies viņa dzejas lasījumu kopā ar Uldi Bērziņu, devos uz sarunu ar pārliecību, ka būs, par ko parunāt.
Kā jūs nolēmāt kļūt par psihoanalītiķi?
Uzaugu rakstnieku un dažu nopietnu politiķu – sekulāro nacionālistu – ģimenē. Abi mani vecāki bija rakstnieki. Ģimenē valodai, literatūrai, dzejai bija liela ietekme. Neviens mums tieši neteica, ka būtu jāmācās no galvas dzeja, bet bija sajūta – jo vairāk dzejoļu tu vari noskaitīt, jo labāks bērns esi.
Kad biju jauns, māte nopietni saslima, kas manī radīja vēlmi kļūt par ārstu. Tas mūsu ģimenē bija ārkārtīgi neparasti, jo visi kļuva par rakstniekiem, žurnālistiem vai politiķiem. Medicīnas fakultātē man bija labas sekmes, bet nekas īsti neinteresēja, izņemot dzemdības. Medicīnas studentiem Indijā obligāti bija jāpieņem desmit dzemdības, es pieņēmu daudz, un tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Sieviete piedzīvo lielas sāpes, un tad pēc divdesmit minūtēm, ja viss notiek normāli, viņa smaida, ir pateicīga, un tu esi izdarījis kaut ko brīnišķīgu. Bet tā nevarēja kļūt par karjeru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.