Izrādē Ciniķi režisoru Vladislavu Nastavševu nodarbina terors un Krievija
Anatolijs Marienhofs, kura romānu Ciniķi Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis režisors Vladislavs Nastavševs, nav plaši pazīstams klasiķis. Viņa nozīme krievu literatūrā ir specifiska, un 1928. gadā Berlīnē pirmizdotie Ciniķi rāda, kāpēc – kā modernisma romāns darbs ir pārlieku reālistisks, bet tieši tik reālistisks, lai padomju Krievijā to drukāt būtu neiespējami un lai to kāri tvertu trimda un vēlāko laiku disidenti. Ciniķu darbība risinās Maskavā no 1918. līdz 1924. gadam, un to veido galvenā varoņa Vladimira piezīmes, kurās viņš fiksējis pārdomas par privāto dzīvi, sadzīves ainiņas, apziņā ielauzušos ziņu fragmentus par laikmetu – revolūciju, teroru, bailēm, absurdu, badu… Un autors var cik uziet taisnoties, ka tā domā viņa tēli, ne viņš pats. Ir apstākļi, kuros patiesību var teikt, tikai rēķinoties ar sekām.
Atklāti sakot, es nezinu, kāpēc (par ko) romānu iestudējis Nastavševs. Varu aprakstīt, kas notiek uz skatuves, bet neko daudz par režisora interpretāciju pateikt nevaru, jo tādas vakarā, kad skatījos (pusnedēļu pēc pirmizrādes), vēl nebija. Izrādei trūka enerģijas, emociju, atmosfēras. Acīmredzot loģiski, jo kopš pirmizrādes Ciniķi bija noīsināti par stundu jeb veselu cēlienu. Tur nu nelīdz ne izcils aktieru ansamblis, ne satriecoša scenogrāfija, ne fakts, ka izskatās – Nastavševa izrāde (kad/ja piedzims) būs interesants darbs. Trīs stundas vērot, kā aktieri skaita tekstus, pūlēdamies paturēt prātā, kurus «gabalus» izlaist, ir nomācoši garlaicīgi. Tāpēc šoreiz atliek viens: analizēt to, kas ir, kā arī piedāvāt pārdomas par izrādes materiālu, kas var sakrist, bet tikpat labi – ievērojami atšķirties no režisora ieceres.
«Gatava», protams, ir Monikas Pormales iekārtotā telpa, ko papildina (gribas teikt – apdveš) Rūtas Kuplās tērpi un Toma Auniņa un Vladislava Nastavševa kopīgi radīta mūzika. Izrāde ir skaista, eleganta, piesātināta metaforām. Uz lielās skatuves atrodas trīs simboliski objekti – milzīgs galds, uz kura notiek darbība, pakāpeniski raisot sajūtu par dzīrēm mēra laikā, radio pastiprinātājs un zirga skelets dabiskā izmērā. Radio pārraida ziņas: bezkaislīgus faktus, ko varoņi uztver līdzīgi kā mēs šodien ziņas par terora aktiem; pirmais kanibālisma gadījums satricina, desmitais – ne īpaši. Par īpaši daiļrunīgu tēlu kļūst zirga skelets. To mēģina ēst izrādes varoņi, kad ēst nav ko. Uz tā jāj Gunas Zariņas Olga (Viļa Daudziņa Vladimira mīļotā sieviete), izlaistiem matiem kā tāda Valkīra, seksuāla neprāta aizrautībā. Atsevišķus skeleta kaulus kaudzē krāmē veikls NEP jeb jaunās ekonomiskās politikas (tā darbojās 20. gadu padomju Krievijā kā pāreja starp kara komunismu un plānveida ekonomiku) darbonis, kas iedzīvojies, melnajā tirgū spekulēdams ar kara laikā salaupīto. Zirgs kļūst par badā nomērdētās un gabalos saplosītās Krievijas tēlu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.