Mīla klišeju ēnā • IR.lv

Mīla klišeju ēnā

5
Karmenas lomā Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Hosē — Artūrs Skrastiņš.

Dailes teātra Karmena var kļūt par lielisku izrādi

Dailes teātrim reizumis izdodas apvienot neiespējamo – glancētu izrādes virskārtu ar dzīvu mākslas darba sirdi. Domāju, režisora Rolanda Atkočūna veidotajai izrādei Karmena ir visas iespējas kļūt par šādu iestudējumu, tikai – līdz tam vēl gabaliņš ejams.  

Karmenas pamatā ir luga, kuru rakstījis režisors pats – pēc Prospera Merimē garstāsta motīviem. Tiem, kas sižetu par brīvību mīlošās čigānietes un viņas pavestā un pamestā zaldāta Hosē attiecībām pazīst no Bizē operas, zina – stāstu detaļas atšķiras, taču ne tik ļoti kā Atkočūna lugā. Tas, kā izrādē mirst Karmena (neteikšu, lai pār manu galvu nelītu pārmetumu lietus, bet iesaku skatīties uzmanīgi – mirklis ir īss, var palaist garām), ir iestudējuma atslēga.

Režisors un dramaturgs ir izdabājis publikas gaidām (Karmena taču!): pseidofilozofiskie aforismi par dzīvi, nāvi, attiecībām no skatuves lejas biezā slānī un, šķiet, moka īpaši aktierus, kuri cenšas (ne visai veiksmīgi) nekļūt smieklīgi, teatrāli (lasi: nepārliecinoši), tēlojot stereotipiskas vīrišķības iemiesojumus brutālā pasaulē. Aktieru ansambļa sievietēm ir vieglāk: viņām tikai jāizskatās glīti Jolantas Rimkutes kleitās. Stilizētās skrandas dāmām un korridas tērpi kungiem estētiski labi iekļaujas Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā – atmosfērisku ēnu caurstrāvotā metāla paviljonā, ko piepilda Ingas Raudingas iestudētās, Karmenas uzvedumam acīmredzot neizbēgamās «spāņu dejas», diemžēl – galīgi bez kaisles. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu