Izcils ģenerālists • IR.lv

Izcils ģenerālists

29
Daniels Pavļuts nav nevienas partijas biedrs, lai gan interese par politiku ir liela. «Bet es sev tajā neredzu pielietojumu. Politikā lojalitāte ir svarīgāka par patstāvīgu domāšanu, gatavību pārmaiņām, tiešumu vai profesionalitāti. Lojalitātei un spējai ierakstīties sistēmā ir lielāka nozīme nekā tam visam. Bet tas man neder.»
Gunita Nagle

Izmests no politikas, Daniels Pavļuts iemācījies neskatīties vakardienas bedrēs un netērēt laiku bailēm kļūdīties. Tas pavēris daudz iespēju – arī koncertēt kopā ar jaunības dienu draugu Aleksandru Antoņenko

Zilā krekla augšējā podziņa atpogāta, padarot uzvalkā tērptā lektora tēlu mazāk stīvu. Nometis lielo darba somu uz blakus krēsla, Daniels palūdz baltvīnu, pirms tam iztincinot oficiantu, kur un kad tam ievāktas vīnogas. Viņš runā labi nostādītā balsī, savu domu noasina trāpīgiem teikumiem un izkrāso košiem epitetiem. Brīnišķīga ir pašpārliecinātība, ar kādu viņš runā, vienu roku atbalstījis pret krēsla atzveltni, ar otru virpinot vīna glāzi.

Protams, bijušais ekonomikas ministrs, kurš savos 40 gados ir strādājis gan valsts pārvaldē, gan uzņēmējdarbībā, bijis darba devējs un ņēmējs, investējis un bijis investīciju saņēmējs, ir viens no spožākajiem lektoriem Latvijā. Bet – vai viņš ir tikpat labs koncertmeistars, kāds bija pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad Mūzikas akadēmijā studēja klavierspēli? «Kas par jautājumu!?» iesaucas pasaulē labi zināmais tenors Aleksandrs Antoņenko, liekot man nokaunēties, kā gan varēja nezināt, ka Pavļuts, pirms aizmetās uz Londonu un vēlāk Hārvardu studēt ekonomiku, bijis vislabākais pianists Latvijā. «Kad vēl nebija ne [Vestarda] Šimkus, ne [Reiņa] Zariņa, viņš bija numur viens,» dimdina Antoņenko. Talants neesot pazudis, Daniels Pavļuts esot lielisks profesionālis.

Pagājušajā gadā Antoņenko un Pavļuts pārliecinājās, ka abu draudzība, saprašanās un līdzīgā muzikalitāte ļauj kopā mesties jaunā izaicinājumā – kamermūzikā. Kāds ir rezultāts, var pārliecināties abu koncertos 8. aprīlī Vidzemes koncertzālē Cēsis un 22. aprīlī Liepājas Lielajā dzintarā.

16 gadi pie klavierēm

Nebūtu šaubu, ka Daniels Pavļuts var būt pasaulslavena tenora koncertmeistars, ja pats nestāstītu, ka pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas 15 gadus mierīgi dzīvojis bez klavierēm. Jā, dažreiz, ciemojoties pie mammas, sievasmātes vai draugiem, kaut ko uzklimperējis. Bet, kamēr paša puika pirms pusotra gada nesāka iet mūzikas skolā, klavieres nespēlēja. Tagad gan ar astoņus gadus veco dēlu nākas konkurēt par vietu uz klavieru soliņa.

Tieši tad, kad Daniels atsāka spēlēt un vingrināt «ierūsējušos» pirkstus, viņš nejauši uzskrēja virsū jaunības dienu draugam Sašam. Mēs viņu pazīstam kā Aleksandru Antoņenko, kurš jau vairāk nekā desmit gadus uzstājas pasaules labākajos operteātros, arī Ņujorkas Metropoles operā.

«Ar Sašu esam pazīstami kopš 1992. gada. Biju iestājies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, mācījos spēlēt klavieres. Pēc gada Aleksandrs atnāca mācīties par dziedātāju,» atceras Daniels. Antoņenko precizē, ka viņam bija 18 gadu, Danielam – 17. Vairākus gadus, arī turpinot mācības Mūzikas akadēmijā, abi veidoja koncertus, kuros Pavļuts bija koncertmeistars, bet Antoņenko – solists. Daniels bijis koncertmeistars un spēlējis kopā ar daudziem tagad jau slaveniem mūziķiem: Andri Nelsonu, Kristīni Baumani, Martu Sudrabu un Evu Binderi.

Taču pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas viņš izlēma nepalikt nopietnajā mūzikā. «Pianista darbs ir diezgan vientuļš, bet man patīk komunicēt ar cilvēkiem,» paskaidro Daniels. «Ko es varēju cerēt? Kļūt par klavieru katedras pasniedzēju Mūzikas akadēmijā. Nē, man dzīvē vajadzīgs kas cits.»

Londonas pilsētas universitātē izstudējis kultūras menedžmentu, Pavļuts vairāk nekā trīs gadus nostrādāja Kultūras ministrijas valsts sekretāra amatā. Par spīti tam, ka mediņos nebija mācījies ne matemātiku, ne fiziku un ķīmiju, viņš vēlāk Hārvarda Universitētē ASV ieguva maģistra grādu sabiedrības vadībā. Lieliskā izglītība palīdzēja veidot apskaužamu karjeru mārketingā, zīmolvedībā, korporatīvo attiecību veidošanā, līdz 2011. gada oktobrī Pavļuts kā bezpartejiskais kļuva par Reformu partijas izvirzītu ekonomikas ministru Valda Dombrovska trešajā valdībā.

Taču, kad pēc Zolitūdes lielveikala Maxima sagrūšanas negaidīti atkāpās valdība, jaunā kabineta veidošanas kašķos 2014. gada janvārī Pavļuts ministra amatam vairs netika virzīts. Viņš bez aplinkiem publiski atzīst – izmests no politikas bez jebkādiem paskaidrojumiem, kāpēc vairs nebija derīgs darbam tās pašas koalīcijas valdībā, ieslīga depresijā.

«Negribu pārspīlēt savu drāmu, bet jebkuram cilvēkam pēc perioda, kurā ir bijis liels adrenalīns, stress un atbildība, ir, nemāku latviski pateikt, «othodņaks». Iestājās tāds posms, kurā īsti nezini, ko ar sevi iesākt.»

Nodevies «sevis meklējumiem», Daniels bijis ļoti priecīgs par mammas piedāvājumu paņemt no viņas klavieres. «Spēlēt klavieres – tas ir labāk par jebkuru meditāciju. Tiešām!» viņš saka. Atklājies, ka mūzika patīk gan pirmdzimtajam astoņgadniekam, gan arī jaunākajai atvasītei, piecgadniekam, un Daniela sievai Lindai – Latvijas simtgades svinību biroja vadītājai.

«Sieviņai ļoti patīk, ka spēlēju klavieres. Esam precējušies desmit gadus, bet mana muzikālā dzīve līdz nesenam laikam viņai bija sveša. Viņa zināja, ka kādreiz 16 gadus bez pārtraukuma biju spēlējis klavieres, bet nebija dzirdējusi, kā nopietni vingrinos, nekad nebija redzējusi, ka izeju smokingā uz skatuves un spēlēju pilnai zālei,» stāsta Daniels, ļaudams skanīgajai balsij pieklust un kļūt siltākai.

Gudrs koncertmeistars

Tikai pusgadu pēc tam, kad viņs atsāka «koķetēriju» ar klavierēm, Daniels pērn lielveikalā satika Aleksandru un cita starpā ieminējās, ka atsācis spēlēt. Un jau pēc mēneša (tas bija pagājušā gada pavasarī) viņam piezvanījis Latvijas koncertu vadītājs Guntars Ķirsis, lai informētu – pēc dažiem mēnešiem, jūlijā, Jūrmalas festivālā būs Antoņenko un Pavļuta kamerkoncerts. Ne Ķirsis, ne Antoņenko taču nebija dzirdējuši, kā Pavļuts tagad spēlē klavieres!? «Nē!» saka Daniels, mierīgi ievelkot smaidu sejā, kuras izteiksmīgākā daļa ir gluži kā komiksu supervaronim iešķeltais zods.

Antoņenko īsā telefonsarunā mani pārliecina – nevar būt ne mazāko šaubu par Pavļuta profesionālismu. Ja reiz cilvēks bijis labs mūziķis, nekas to nespēj mainīt. Daniels gan atzīst, ka vēl pirms pāris gadiem nebūtu ticējis, ka viņam 15 gadus pēc profesionāla mūziķa karjeras beigām būs komandējums uz Parīzi, lai kopā ar Sašu veidotu koncertprogrammu. «Bet tā notika,» viņš gandarīts nosaka. «Man tas ir liels notikums. Manā ikdienā, kur ir korporatīvās mācības, darbs ar jaunuzņēmumu likumiem, biznesa konsultācijas un investīciju projekti, klavieru spēlēšana ir tiešām priecīga atkāpe.»

Jautājumu, kā Pavļuts pie klavierēm pavada Antoņenko dziedājumu, slavenais tenors nosauc par nepieklājīgu. Koncertmeistars neko nepavada – viņš piedalās programmas un koncerta veidošanā tāpat kā solists. Daniels apstiprina, ka Saša no pirmā mēģinājuma ņēmis vērā viņa viedokli par skaņdarba interpretāciju un jēgu. Kāds rezultāts? «Palasiet mūzikas kritiķes Ineses Lūsiņas recenziju!» aicina Antoņenko.

Lūsiņa raksta, ka vokālās kamermūzikas dziļumam un intimitātei vajadzīgs briedums. Pat slaveniem mūziķiem kamerkoncerts, kurā klausītāji un skatītāji jāuzrunā personiski un tieši, ir izaicinājums. «Koncerta īstā virsvērtība bija [Antoņenko] tuvošanās īstajai, rimti smalkajai vokālās lirikas pasaulei – frāzējuma un vokālo nokrāsu niansētībai (..). Tātad izturēti līdzens vokālais plūdums, pianissimo un apgarots miers tomēr ir iespējams. Te labs atbalsts ir Daniels Pavļuts, kurš izrādās gudrs un smalkjūtīgs koncertmeistars – interpretācijas mākslinieks,» pēc pirmā koncerta pagājušā gada jūlijā Dzintaru koncertzālē Dienā rakstīja mūzikas kritiķe.

Būdams drošs runātājs, Daniels tomēr saminstinās pie jautājuma, kā jūtas pie klavierēm. «Pamēģini izstāstīt, kā cilvēks jūtas meditācijas laikā,» viņš atsaka. Tomēr atbild: «Esmu diezgan impulsīvs. Ikdienā – attiecībās un profesionālajā vidē – tas ne vienmēr ir labi. Bet mūzikā varu būt tāds, kāds emocionāli esmu. Pilnvērtīgi izpausties. Turklāt cilvēki to augstu novērtē.»

Iedvesmo jaunie uzņēmumi

Daniels ir nopietni sagatavojies izskaidrot, kā mūziķis kļuva par uzņēmējdarbības ekspertu un kāpēc bijušā ministra klavierspēlē nav nekā eksotiska. Ir daudz zinātnisku un arī populārzinātnisku pētījumu par to, ka mūzikas skaņas ir aprakstāmas ar matemātikas jēdzieniem un ka daudzi elementi (forma, ritms, temps, dinamika, frekvence) mūzikai un matemātikai ir kopīgi. Daniels par tiem arī nolasa mazu lekciju, teoriju papildinot ar empīrisko pieredzi.

«Mans novērojums – tiem, kas labi spēlē klavieres, nav problēmas ar matemātiku. Ja visu bērnību katru dienu mācās arvien jaunus un jaunus skaņdarbus, tici man, pēc tam dzīvē apgūt kaut ko jaunu nešķiet sarežģīti. Esmu iemācījies strukturēt, likt sausām notīm virsū iedvesmu, emocijas, tēlainību, caur mūziku stāstīt stāstu. Tāpēc ka man jau kopš septiņu gadu vecuma mācīts, lai spēlējot domāju par klausītājiem zāles pēdējā rindā, tagad mani uzskata par labu publiskās uzstāšanās meistaru. Mūzika attīsta cilvēkā matemātikas un garīgās pasaules integrāciju.»

Nav viegli vienā teikumā paskaidrot, ar ko tik Daniels pašlaik nenodarbojas. Viņam kopā ar partneri ir savs konsultāciju uzņēmums Zeno Consulting. Vienā no vadošajiem mācību uzņēmumiem Triviums viņš vada mācības par līderību, domstarpību risināšanu, sadarbību un uzticēšanās veidošanu. Par vieslektoru jau desmito gadu strādā arī Rīgas Ekonomikas augstskolā. «Viss, ar ko pašlaik nodarbojos, ir komunikācija,» Daniels palīdz noformulēt.

Turklāt viņš strādā Latvijas Jaunuzņēmumu asociācijas valdē. «Biju ļoti priecīgs, ka, pateicoties dažu cilvēku iniciatīvai, uzgrūdos šai tēmai. Gan darbošanās Jaunuzņēmumu asociācijā, gan mūzika un draugu atbalsts [pēc aiziešanas no politikas] man palīdzēja cilvēcīgi nostāties uz kājām,» saka Daniels.

Latvijā ir vismaz 240 jaunu start-up jeb tehnoloģiju jaunuzņēmumu. Bet, kamēr kaimiņvalstīs jau pirms vairākiem gadiem valsts iestādes uzņēmās gādāt par tām, Latvijā pašiem jaunuzņēmumiem bija jāparūpējas par rīcībpolitikas tapšanu. Asociācijā Daniels, pēc paša vārdiem, «nozarei veido publiskās attiecības». Pie-dalījies jaunuzņēmumu darbības atbalsta likuma rakstīšanā. Pats investējis dažos uzņēmumos. «Ne daudz, jo neesmu daudz nopelnījis. Bet investējot pierādu, ka ne tikai sajūsminos, bet arī riskēju,» viņš saka. Aizrāvusi šī nozare ne pa jokam. Saka, lai beidzam «cepties», ka nav mums savas nokias vai skaipa. Bet mums ir datu pārraides aprīkojuma ražotājs Mikrotīkls, kas, pēc Daniela pārliecības, tirgus novērtējumā ir sasniedzis unicorn jeb vienradža statusu. Tas nozīmē, ka uzņēmuma tirgus vērtība pārsniedz miljardu dolāru. «Tātad Latvijā var radīt konkurētspējīgu uzņēmumu.»

Danielu sajūsmina, ka jaunuzņēmumu vidē apgriezienus uzņem vistrakākās idejas. Datorprogramma, kas komandu sporta veidos uzskaita katra spēlētāja lietderīgumu. Vai igauņu un latviešu kopīgi veidotais uzņēmums Sorry as a Service, kas sniedz it kā dīvainu pakalpojumu – atvainošanos tā uzņēmuma vārdā, kurš sadarbībā ar partneriem vai klientiem pieļāvis kļūdu. Bet tas strādā! Uzņēmuma klienti ir lielas starptautiskas organizācijas.

Daniels gan nav šobrīd gatavs veidot savu jaunuzņēmumu. «Man ir mazi bērni, jāgādā iztika ģimenei. Tas neiet kopā ar jaunuzņēmumu, kura veidotāji pelnīt sāk tikai pēc trīs gadu sišanās un ēšanas no mammas ledusskapja. Negribu biedēt, bet tāda ir realitāte. Bet tos jaunos cilvēkus, kuriem vēl nav hipotekārā kredīta un atbildības bērnu priekšā, mudinu veidot jaunuzņēmumus. Vecums līdz 30 gadiem ir labākais laiks jaunuzņēmumiem. Nav arī baiļu. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo informētāks, jo piesardzīgāks uzņemties kādu risku. Tā kā zinu mazliet par daudz, lai veidotu savu jaunuzņēmumu.»

Toties ilgā darbā kopā ar jauniem, riskēt gataviem cilvēkiem Daniels ir daudz mācījies un, iespējams, mainījies. Piemēram, pārlieku ilgi neauklēties ar ideju. Ja ideja ir, strādā! «Vērtība nav idejā, vērtība ir darīšanā. Jaunuzņēmumu veidotāji arī pēc manis dotās, varbūt viņiem nevajadzīgās informācijas par to, kas var nesanākt, strādā tālāk. Viņi sevi lieki nekavē ar bažām,» stāsta Daniels, kurš atzīst – ja nav bail kļūdīties, nav arī smagnējās vēlmes katru ideju līdz laišanai tautās izdreijāt perfektu. «Man šķiet, ka liela daļa cilvēku, kā mēs uzskatāmi redzam politikā, dzīvo bailēs no rītdienas, ar skatienu pagātnē. Ejam uz priekšu, pagriezuši nākotnei muguru. Kā vēzīši. Paradoksālā kārtā piesardzība palielina varbūtību iekrist bedrēs. Jo, skatoties vakardienas bedrēs, neredzam rītdienas tiltus vai tramplīnus.»

Daniels ļaujas iedvesmojošai runai, ka nekad iepriekš jauniem cilvēkiem nav bijis iespēju tik strauji mainīt vidi, kurā dzīvojam. Nekad spēles noteikumi visiem nav bijuši tik vienādi kā patlaban. Brīnišķīgs laiks cilvēkiem, kas gatavi katru dienu mācīties, apgūt ko jaunu, strādāt. Arī Danielam neesot tādas dienas, kurā viņš nav kaut ko jaunu izlasījis, guvis jaunu pieredzi vai vismaz kairinājumu tikt pie tādas. Cenšoties tikt vaļā no 90. gadu domāšanas, kad «jāizšķiras starp radošu, bet nabadzīgu dzīvi vai komerciju, reketu un biznesa partneri mežā pie koka». «Tie bija tādi laiki, bet, paldies Dievam, tie ir aiz muguras. Tagad dzīvojam foršā valstī. Jaunam cilvēkam, kurš sāk savu biznesu, nav tādu izvēļu,» Pavļuts ir gandarīts par paaudzi, kura spēj savu izsalkumu pēc peļņas un panākumiem apvienot ar aicinājuma darbu, tīru sirdsapziņu un vēlmi veidot labāku, skaistāku pasauli.

Pats Daniels, apvienojot daudzos un dažādos darbus, vēl kopā ar citiem lēnām un pacietīgi mēģina Latvijā izveidot Baltijas mēroga investīciju fondu. «Man ir tālejoši plāni. Cenšos savā dzīvē kombinēt spontanitāti un plānošanu,» viņš saka. Un piepeši atceras kādu ārzemju lektoru, kurš sevi pieteicis kā tendenču vērotāju un teicis: esmu briljants ģenerālists – ar to saprotot spēju orientēties dažādās jomās. «Citējot šo jauno gurķi, es noteikti esmu briljants ģenerālists. Man ir izteikta interese par daudzām lietām,» saka Daniels. Ik pēc diviem trim gadiem viņš savā karjerā kaut ko maina, tāpēc: «Pienāciet pēc pusgada!»

Komentāri (29)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu