Phenjanas hronikas

Rokkoncerts Ziemeļkorejā – par cilvēkiem, nevis režīmu

Laiks mainīt viedokli, ja domājat, ka Latvijas un Norvēģijas autoru veidotā dokumentālā filma Atbrīvošanas diena ir vēstījums par slovēņu «avangarda» rokgrupu Laibach vai, pasarg dies, «koncertfilma» šā jēdziena tradicionālajā izpratnē. Šī arī nav filma, kas Ziemeļkorejas atainojumā galvenokārt uzsvērtu tur valdošā totalitārā režīma dramatisko orvelismu. Tā vietā filma izvēlas stāstīt pat turienes iedzīvotājiem – vismaz tiem, kas riņķo ap Laibach koncerta rīkošanas «orbītu». Tas gan nenozīmē, ka režīma allaž modri uzraugošā acs būtu palikusi ārpus stāsta. Taču tieši neierastais skatpunkts uz pasaulē noslēgtāko valsti Atbrīvošanas dienu padara par neordināru vērojumu, kurā satiekas divas dažādas pasaules. Lai arī šī satikšanās noris  tikai dažas dienas, kad mūziķi 2015. gada vasarā gatavojās Laibach koncertam Phenjanā. 

Tālāko var rezumēt ar filmā izskanējušu frāzi – skatuves vienā pusē apskaņošanas sistēma skan pilnīgi atšķirīgi no tā, kā tā dzirdama otrā. Proti, abu pušu sastrādāšanās, kā saka Laibach skaņu inženieris, ir «pacietības treniņš».

Provokators

Kontekstam jāieskicē, ka 1980. gadā dibinātās grupas Laibach koncerts Ziemeļkorejā par godu tās «atbrīvošanas» dienai no japāņu kolonizācijas ir daļa no norvēģu mākslinieka Trovika Iejaukšanās (Interventions) sērijas. Tā aptver vairākus sociālus mākslas projektus, no kuriem lielāko polemiku pirms vairāk nekā 10 gadiem izraisīja skaistumkonkurss Miss Landmine mīnu sprādzienos cietušām sievietēm Angolā un Kambodžā. Kā saka Troviks, viņu «interesē nevis miers, bet patiesība, un tā reizēm noved pie pārmaiņām». Gan Laibach, gan citu norvēģu mākslinieka kontroversiālo projektu gadījumā mērķis ir par katru cenu izgrūst publiku no komforta zonas un likt pārvērtēt savus uzskatus. Dažreiz, kā, piemēram, ar Atbrīvošanas dienu, tas arī izdodas.