Neizmērojamā mīlestība • IR.lv

Neizmērojamā mīlestība

4
Gido Kokars 2013. gada maijā pozē žurnāla Ir speciālizdevumam par Dziesmusvētkiem.
Ieva Alberte

Ceturtdien, 16. martā, koncertzālē Ave sol ir atvadas no diriģenta Gido Kokara (95), kurš ar dvīņubrāli Imantu savulaik izveidoja mūsdienu kora kultūru Latvijā. Dziesmusvētku programma valsts simtgadei Gido bija gatava pašam pirmajam. Saplānota pa sekundēm

Buča uz viena vaiga. Un uz otra. Un vēlreiz buča. Gido sasveicinājās kā tāds francūzis. Tas bija pirms trim gadiem, kad tikāmies, lai runātu par Dziesmusvētkiem. Lai arī diriģents lielākoties dzīvoja Buļļos, dažkārt viņš uzturējās arī savā dzīvoklī Pārdaugavā, Elvīras ielā. Tieši tur mēs tikāmies un tad ar taksi kopīgi braucām uz centru. Gido Kokars bija izdomājis, kur runāties. Turēja to noslēpumā. Kad iekārtojāmies taksometrā, aizmugurē nostājās auto un nobloķēja izbraukšanu no pagalma. Taksists sāka krieviski lamāties. Kokars iepleta acis un mierīgi vaicāja: «Kungs, kāpēc jūs tā? Uz mani neviens nelamājas.» Taksists apklusa. «Braucam uz kafetēriju!» Gido novicināja gaisā roku, cilpu cilpās, kā uzdodams toni, un pārņēma sajūta, ka braucam izpušķotā karietē. Īsiem un asiem teikumiem viņš izkomandēja šoferi, kā piebraukt pie B-bāra iepretim Doma baznīcai. Kokars stāstīja, ka tieši Doma laukumā viņam patīk pasēdēt, kad ciemos atbrauc mazmeita no Parīzes. Arī pēc koncertiem pasēžot ar skatu uz baznīcu.

Pasūtījis pudelīti kolas, mundrais un staltais vīrs dzirkstīja humorā un pārbaudīja manas zināšanas mūzikā un viņa biogrāfijā. Tas, ka esam dzimuši vienā pilsētā, Gulbenē, nedeva man nekādas atlaides. Runājot par Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmu Svētī debesīs šo zemi, ko Kokars diriģēja savos pēdējos, devītajos, Dziesmusvētkos, viņš piebilda, ka tā tapusi 2008. gada novembrī. Vai es zinot, ar ko zīmīgs šis datums? Atbildēju, ka ar Parex bankrotu un ekonomiskās krīzes sākumu. Sirmais kungs izskatījās sarūgtināts, nopukojās par jauno paaudzi un tad paskaidroja: «Tā bija Latvijas pastāvēšanas 90. gadadiena!» Tajā brīdī sapratu, ka viņš laiku mēra koncertos un Dziesmusvētkos un atskaites punkts ir Latvijai nozīmīgi datumi. Kokaram toreiz B-bārā bija arī vīzija, kā jāizskatās Latvijas simtgades Dziesmusvētkiem. Repertuārs bija izveidots jau sen. Tajā skanētu labi zināmas kora dziesmas, un, pats svarīgākais, koncerta garums nebūtu četras stundas, jo Gido uzskatīja, ka tas jau ir par nogurdinošu dziedātājiem un klausītājiem.

Šogad Kokars nebija redzēts Latvijas Nacionālā kultūras centra sapulcēs, kurās apsprieda svētku repertuāru. Pirms četriem gadiem viņš diskutēja kaismīgi. Lemšanas un balsstiesību sirmajam diriģentam nebija, bet, pasitis padusē nošu mapi, viņš klāstīja savus uzskatus. Viens no tiem – nedrīkst beigt svētkus ar šlāgeri. Vajag ar kora dziesmu. Piemēram, Raimonda Paula Manai dzimtenei. Gido pats pieteicās diriģēt Daugav’ abas malas. «Viņš karsti aizstāvēja savas idejas. Turēja latiņu augstu. Mums abiem bija skaidrs, ka vieglā ceļa iešana nav iespējama, jo citādi kritīsies svētku kvalitāte,» atceras diriģents Ivars Cinkuss, Dziesmusvētku mākslinieciskais vadītājs. Gido viņš raksturo kā spilgtu un vella pilnu personību, arī ar diktatorisma iezīmēm, kad gribēja pārliecināt par savu gribu. «Viņš bija ļoti prasīgs, dziedātājam vajadzēja saprast, kas sevī jāatklāj un jāsajūt, lai skanētu pēc Gida prāta. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu