Pretojās, jo citādi nevarēja • IR.lv

Pretojās, jo citādi nevarēja

6
Uldis Neiburgs.
Gunita Nagle

Vēsturnieks Uldis Neiburgs, izpētījis pretošanās kustību Otrajā pasaules karā, par tās īstajiem varoņiem uzskata Latvijas diplomātus un vīrus, kuri organizēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju 

Zīmīgā vietā tiekamies – kafejnīcā Ļeņingrad. Tai vienā pusē ir Ārlietu ministrija, bet otrā pusē – Reimersa iela, kur kara laikā vācu drošības policisti pratināja pretošanās kustības dalībniekus. Ulda Neiburga nesen izdotā grāmata Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (19411945) pārliecinoši pierāda, ka Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV bija daļa no pretošanās kustības. Tādi kā diplomātijas partizāni, kas kara gados nemitīgi atgādināja Rietumiem, ka noraidāma Vācijas un nav pieļaujama otrreizēja PSRS okupācija, jāatjauno Latvijas neatkarība. 

Pusdienas ieturam pie galdiņa iepretim Ļeņina bistei, kas mūsu sarunā simbolizē to milzīgo ļaunumu, kura dēļ vairums Latvijas iedzīvotāju nacistisko režīmu uztvēra kā mazāko no iespējamajiem ļaunumiem. Kamēr Rietumeiropā pretošanās kustība viennozīmīgi bija pagrīdes cīņa pret okupantiem nacistiem, Baltijas valstis neilgi pirms vācu okupācijas bija pārdzīvojušas padomju represiju šausmas, un to ļaudis paturēja prātā – ja Vācija karā zaudēs, draud otrreizēja okupācija. «Tāpēc,» Neiburgs uzsver, «mums lielākoties nebija aktīvas bruņotas pretošanās nacistiem. Nebija mērķa vājināt Vācijas militāro spēku, jo nebija neviena cita, kas varētu novērst PSRS armijas tuvošanos Latvijai.» Viņš citē Latvijas sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno, kurš rakstīja, ka «sadarbība ar nacistiem ir pieļaujama, cik tālu tas netraucē tautas vitālajām interesēm». 

Neiburga grāmatu var lasīt gan kā zinātnisku monogrāfiju, gan kā spiegu romānu, kurā ir slepeni ziņojumi un sarakstes, intrigas un mēģinājumi noorganizēt ieroču piegādi. Lai iegūtu šos stāstus, vēsturnieks izmantojis ne tikai līdzšinējos pētījumus, bet daudz strādājis citu valstu arhīvos. Viens no būtiskākajiem atradumiem, ko vēsturnieks uzgāja Zviedrijas Valsts arhīva filiālē Arningē, – ilggadējā Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa 1944. gada 8. septembrī parakstītā deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Deklarācija tapusi Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadības pēdējā sēdē Rīgā, Kalniņš parakstījies kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs. «Tas liecina, ka LCP uzskatīja sevi ne tikai par pretošanās organizāciju, bet arī par Latvijas valsts leģitīmu pārstāvi,» secina Uldis Neiburgs. Drīz pēc tam Kalniņš kopā ar citiem Latvijas Centrālās padomes locekļiem centās nokļūt Zviedrijā, bet vācieši viņus noķēra un aizveda uz Gotenhāfenu Vācijā. Jautājums – politiskā elite domāja par valsts vai savas dzīvības glābšanu? «Grūti atbildēt. Jāpiekrīt sūtnim Salnajam, ka bija cilvēki, kuru dzīvības bija jāglābj, jo trimdā viņi varēja uzturēt dzīvu neatkarības ideju, kamēr dzimtenē viņus ieslodzītu koncentrācijas nometnē vai aizvestu uz Sibīriju,» saka Neiburgs. «No otras puses, LCP vadītāji parakstīja memorandus un deklarācijas, bet kur viņi bija holokausta laikā vai kad latviešus mobilizēja leģionā? Tāpēc uzskatu, ka mums vairāk jārunā par reāliem darba darītājiem, ne tikai par tiem, kas parakstījuši dokumentus. Pēc LCP vadītāju arestiem 1944. gada aprīlī vienīgais, kurš nebaidījās kaut ko darīt, bija Kristaps Upelnieks no LCP militārās grupas. Mums daudz vairāk būtu jārunā arī par tiem cilvēkiem, kuri organizēja bēgļu pārvešanu: Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bīleskalns un daudzi citi. Viņi rīkojās nesavtīgi, nedomājot, pieder vai nepieder LCP.» Ģērbies tumši sarkanā vilnas džemperī, Neiburgs pats mazliet atgādina tos vienkāršos pārcēlājus, kas redzami kāda zviedra privātkolekcijā atrastā fotogrāfijā 1945. gada aprīlī pozējam Gotlandē pie laivas Aira. Lai par šiem drosmīgajiem cilvēkiem pastāstītu vairāk nekā grāmatā, Neiburgs vēlas Okupācijas muzejā izveidot izstādi. «Ko vērts būtu Eduarda Andersona stāsts!» saka vēsturnieks par divdesmitgadnieku, kurš pārvadāja bēgļus uz Gotlandi līdz pat 1945. gada oktobrim, kad padomju čeka viņu arestēja, vēlāk – nošāva. Arī Oskaram Bīleskalnam čeka piesprieda augstāko soda mēru. Vai cilvēkiem nav jāzina par Pēteri Jansonu, kurš, riskējot ar dzīvību, pārveda gandrīz 30 bēgļu laivas no Latvijas uz Zviedriju? «Tie bija jauni latviešu čaļi, kas ne no kā nebaidījās. Tāpat krastā bija cilvēki, kas strādāja, jo bēgļus vajadzēja kaut kur izmitināt un pabarot. Vajadzētu salikt kopā informāciju no čekas krimināllietām, vācu dokumentiem, trimdinieku un okupētajā Latvijā palikušo cilvēku atmiņas,» vairāk sev nekā man saka Neiburgs. Aiz labi zināmā fakta, ka bēgļu laivās uz Zviedriju pārveda ap 4500 cilvēku, ir līdz šim maz pieminēti cilvēki, kuri domāja, ka karā labāk glābt, nevis atņemt dzīvības. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu