Augstākās tiesas lēmums par padomju laika filmām atver durvis jaunām tiesvedībām. Kam tad īsti pieder vecās filmas?
Padomju laikos Rīgas kinostudijas filmām bija laba slava, un pieprasījums nav rimies joprojām. Piemēram, Teātris un Ilgais ceļš kāpās Krievijas televīzijā parādās diezgan bieži, stāsta a/s Rīgas Kinostudijas pārstāvis jurists Armands Liberts. Kinostudija gādā par veco filmu izplatīšanu ārpus Latvijas, iekasējot par to izrādīšanas maksu. Tas nepatīk valstij un filmu autoriem, kas deviņus gadus risināja konfliktu tiesā. Tagad lieta noslēgusies ar Augstākās tiesas spriedumu, taču tas īsti nepieliek punktu Rīgas Kinostudijas rosībai filmu izplatīšanā – lai gan šāda rīcība atzīta par nelikumīgu, par pārkāpumiem kinostudija tomēr nav sodīta un negrasās to pārtraukt.
Sprīdītis, dāņi un nauda
Rīgas kinostudijā padomju laikā uzņemts ap 2000 filmu, taču deviņus gadus ilgā tiesāšanās bija par 973 – tām, kuras iekļautas PSRS Kino savienības izdotajos filmu katalogos. Starp tām ir 180 spēlfilmu, 53 animācijas filmas. Pārējās ir pasūtījuma, dokumentālās un populārzinātniskās filmas.
Kad Latvija atguva neatkarību, tā pārņēma Rīgas kinostudiju savā īpašumā, taču vēlāk daļēji privatizēja, paturot tikai 24% akciju. Kāds liktenis būs padomju laikos uzņemtajām filmām, toreizējais likumdevējs – Augstākā Padome – skaidri nepateica. Bija nodoms tās nodot valstij, tomēr šāds lēmums netika pieņemts, un šefību par tām paturēja Rīgas kinostudija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.